Загрузка...

AI-разбор доступен после входа

Суть книги, пересказ, главный конфликт, ключевые идеи, вывод, кому полезна, главные темы, персонажи и цитаты можно получить после входа в BookRa.

auto_awesomeПолучить AI-разбор

О книге

Дата написания1970-01-01
Язык книгиfi
Возрастное ограничение12+
Жанры
зарубежная классиказарубежная старинная литератураисторическая литература

Читать онлайн

Страница 2 из 255

— Kuģis ir tikpat vesels kā es. Viņam tikai gribējās pabūt uz cietzemes, tas ir viss iemesls.

— Dantes, — sauca Morelis, — panāciet šurp!

— Atvainojiet, — atbildēja Dantess, — pēc minūtes es atnākšu, — un viņš turpināja rīkot kuģa ļaudis.

— Jūs redzat, — teica Danglārs, — viņš jau pilnīgi jūtas kā kapteinis.

— Tiešām, viņš arī ir kapteinis.

— Jā, pateicoties jūsu un jūsu kompanjona parakstam.

— Kāpēc tad viņu arī neatstāt tanī vietā? Viņš ir jauns, bet pietiekami labs lietpratējs.

Danglāra seja apmācās.

— Atvainojiet, — teica Edmons, — tagad kuģis ir izmetis enkuru un es esmu gatavs jums pakalpot. Jūs mani saucāt?

— Es gribēju jautāt, — kāpēc jūs apstājāties Elbas salā?

— Lai izpildītu kapteiņa Leklēra pavēli, kurš pirms nāves nodeva man paketi, kas jānodod maršalam Bertrānam.

— Vai jūs, Edmon, viņu redzējāt?

— Ko?

— Maršalu.

— Redzēju.

Morelis palūkojās apkārt un paveda Dantesu nomaļus, kamēr Danglārs atkāpās.

— Vai ķeizars ir vesels? — Morelis jautāja ar manāmu interesi.

— Vesels, cik varēju noskārst.

— Tātad jūs viņu arī redzējāt?

— Viņš ienāca pie maršala, kad es tur biju.

— Tad jūs ar viņu runājāt? Ko viņš jums teica?

— Viņš izjautāja mani par kuģi, kad mēs došoties uz Marseļu, par ceļu, par kravu. Es domāju, ja kuģis būtu bijis bez kravas un es kuģa saimnieks, viņš būtu to no manis atpircis. Kad es atbildēju, ka esmu tikai leitnants un kuģis pieder Moreļa kungam, viņš teica: „A, es pazīstu More- ļu namu; tie ir kuģu īpašnieki no dzimtas dzimtā; kāds Morelis kalpoja ar mani vienā pulkā, kad mans garnizons stāvēja Valensijā."

— Tā ir taisnība! — iesaucās kuģa īpašnieks. — Tas ir Polikars Morelis, mans tēvocis, kurš tika par kapteini. Dantes, pasakiet manam tēvocim, ka ķeizars viņu piemin, un vecais gremza no prieka raudās kā bērns. Jūs ļoti labi darījāt, ka izpildījāt Leklēra pavēli un apstājāties Elbas salā, kaut gan jums varētu kaitēt, ja dabūtu zināt, ka jūs nodevāt paketi maršalam Bertrāmam un runājāt ar ķeizaru.

— Es jau nezināju, kas bija paketē, — atteica Dantess. — Bet tur, lūk, nāk muitas un karantēnas ierēdņi, atvainojiet!..

— Ejiet, ejiet, mīļais Dantes!

Kad Dantess aizgāja, Danglārs atkal tuvojās Morelim.

— Dantess ir pēc Leklēra pavēles piestājies pie Elbas, — teica Morelis.

— Jo labāk; nav jau patīkami redzēt biedru, kurš neizpildījis savu pienākumu. Bet jūs minējāt Leklēru — vai Dantess nodeva jums no viņa vēstuli?

— Nē. Vai tad viņam ir man domāta vēstule?

— Es domāju, ka Leklērs Dantesam bez paketes deva vēl vēstuli, — atbildēja Danglārs.

— Par kādu paketi jūs runājat?

— Par to, kuru Dantess nodeva Portoferrajo.

— Kā jūs zināt, ka viņam bija jānodod pakete Portoferrajo?

Danglārs nosarka.

— Es gāju gar kajītes durvīm, — viņš teica, — un redzēju, ka Leklērs Dantesam nodeva paketi un vēstuli. Bet, lūdzu, nesakiet par to nekā Dantesam!

Te arī atnāca Dantess atpakaļ, un Danglārs aizgāja.

— Nu, mīļais Dantes, jūs esat jau brīvs. Darīšanas aši pabeidzāt? — jautāja Morelis.

— Jā, es nodevu muitas ierēdņiem mūsu preču sarakstu un aizsūtīju kuģa papīrus ar kādu cilvēku līdzi ostas priekšniekam.

— Tagad jums šeit vairs nav ko darīt?

— Nē, viss kārtībā, — Dantess atbildēja, palūkodamies visapkārt.

— Tātad jūs varat ar mums nākt pusdienās? — aicināja Morelis.

— Lūdzu laipni atvainot; man vispirms jāapmeklē tēvs. Tomēr es jums esmu ļoti pateicīgs par godu, ko jūs man parādat.

— Taisnība, taisnība, mīļais Edmon. Es zinu, ka jūs esat labs dēls.

— Un… Vai viņš ir vesels — mans tēvs? — kaunīgi jautāja Dantess.

— Es domāju gan, kaut gan neesmu viņu redzējis.

— Jā, viņš pastāvīgi sēž savā istabā.

— Tas vismaz pierāda, ka viņam, jums promesot, nekā netrūka.

— Mans tēvs ir lepns, un, kaut arī viņam nekā nebūtu, viņš, izņemot Dievu, nekad un nevienam neko nelūgtu.

— Nu, pēc šā pirmā apciemojuma mēs ceram jūs vēl redzēt.

— Vēlreiz atvainojiet, bet man vēl priekšā kāds cits apciemojums, kurš manai sirdij nav mazāk dārgs.

— Ak, pareizi! Es aizmirsu, ka šeit Katalānās atrodas vēl kāda būtne, kas jūs gaida tikpat nepacietīgi kā jūsu tēvs.

Dantess pasmaidīja.

— Un es, — sacīja kuģa īpašnieks, — vairs nebūt nebrīnos, ka viņa trīs reizes bija apprasīties par „Faraonu". Jums, Edmon, patiesi ir daiļa mīļākā!

— Tā nav mana mīļākā, — nopietni sacīja jaunais jūrnieks, — tā ir mana saderinātā.

— Tas bieži ir viens un tas pats, — smaidīdams atteica kuģa īpašnieks.

— Ne mums, — atbildēja Dantess.

— Es jūs vairs negribu aizkavēt, — sacīja kuģa īpašnieks, — jūs visas manas darīšanas esat kārtīgi veicis līdz galam, tagad es jums dodu brīvas rokas jūsu pašu darīšanām. Vai jums nevajag naudu?

— Nē, es dabūju algu par ceļojumu, tas ir, gandrīz vai par trim mēnešiem.

— Jūs esat ļoti taupīgs cilvēks, Edmon.

— Iedomājieties, ka man ir nabaga tēvs!

— Jā, jā, es zinu, jūs esat labs dēls, ejiet pie sava tēva: man arī ir dēls, un es dusmotos uz to, kas manu dēlu pēc trīs mēnešu prombūtnes kavētu steigties pie tēva.

— Tātad jūs atļaujat? — vaicāja jaunais cilvēks paklanīdamies.

— Jā, ja jums nekā man nav ko sacīt.

— Nē.

— Vai kapteinis Leklērs mirdams jums neatstāja man domātu vēstuli?

— Viņš vairs nespēja rakstīt; bet jūs man atgādinājāt, ka man jums uz divām nedēļām jālūdz atvaļinājums.

— Vai lai precētos?

— Vispirms jāapprecas un tad jābrauc uz Parīzi.

— Labi, labi, ņemiet sev laiku, cik vien ir vajadzīgs; kuģa izkraušana ilgs kādas sešas nedēļas, un mēs pirms trim mēnešiem ceļā nodosimies… Tikai pēc trim mēnešiem jums atkal jābūt savā vielā. ,. Faraons", — turpināja kuģa īpašnieks, jaunajam cilvēkam uz pleca uzsizdams, — bez kapteiņa nevar izbraukt.

— Bez kapteiņa! — izsaucās Dantess priekā mirdzošām acīm. — Apdomājiet labi savus vārdus, tāpēc ka jūs esat uzminējis manas sirds slepenāko vēlēšanos! Vai jūs tiešām gribai mani iecell par „Faraona" kapteini?

— Ja es būtu viens pats, es jums stieptu tūlīt pretim roku, mīļais Dantes, un leiklu: „Lieta darīta!" Bet jūs zināt, ka man ir biedrs; tomēr pa pusei jau lā ir, tāpēc ka jums no divām balsīm jau ir viena. Paļaujieties uz mani! Es darīšu, ko spēšu.

— Ak, — izsaucās jaunais jūrnieks ar asarām acīs, satverdams kuģa īpašnieka roku, — pateicos jums sava lēva un Merscdeses vārdā!

— Labi, labi, Edmon! Ejiet pie sava tēva, ejiet pie Mersedeses un tad nāciet pie manis!

— Vai jūs negribat, lai es jūs novedu krastā?

— Nē, pateicos; es palikšu šeit, lai kopā ar Danglāru savestu kārtibā rēķinus. Vai jūs ar viņu ceļojuma laikā bijāt apmierināts.

— Kā biedrs viņš man nepatīk, jo viņš, man šķiet, nemīl mani no tā laika, kad es biju tik aplams kādas ķildas dēļ likt viņam priekšā uz desmit minūtēm apstāties Monte-Kristo salā, kur izbeigtu ķildu; viņam bija tiesības atsacīties no šā priekšlikuma, kuru es pats nožēloju. Bet ja jūs man vaicājat par viņu kā kasieri, tad es nekā ļauna nevaru sacīt, un jūs būsit mierā ar to, kā viņš visu ir nokārtojis.

— Bet, ja jūs būtu „Faraona" kapteinis, — jautāja Morelis, — vai tad jūs viņu atstātu šajā vietā?

— Vai nu es esmu kapteinis, vai leitnants, — atbildēja Dantess, — bet visādā ziņā es izturēšos ar cienību pret tiem, kuri ir izpelnījušies kuģa īpašnieku uzticību.

Страница 2 из 255

Назад123…255Далее

Вам также может понравиться

Фараон — обложка книги

Фараон

Болеслав Прус

Речные заводи. Том 1 — обложка книги

Речные заводи. Том 1

Най-ань Ши

Речные заводи. Том 2 — обложка книги

Речные заводи. Том 2

Най-ань Ши

De Drie Musketiers dl. I en II — обложка книги

De Drie Musketiers dl. I en II

Александр Дюма

Daniel Deronda — обложка книги

Daniel Deronda

Джордж Элиот