Ievērojamais vācu filozofs Imanuels Kants šajā darbā (1873) mēģinājis reljefāk un uzskatamāk iztirzāt «Tīrā prāta kritikas» idejas, turklāt veidojot šo apceri kā vadoni filozofisko zināšanu iedabas noskaidrošanā.

Izdevums adresēts studentiem, aspirantiem un pasniedzējiem, kā arī tiem interesentiem, kuri vēlas paplašināt savu teorētisko apvārsni pasaules domas norišu izpratnē.

No vācu valodas tulkojis Rihards Kūlis Priekšvārdu rakstījis un piezīmes sastādījis Rihards Kūlis

Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Redaktors Normunds Antens

87.3 Ka 428

Immanuel Kant Sāmtliche Werke Dritter Band

Leipzig, Verlag von Felix Meiner, 1905

Sērijas «Avots» redkolēģija:

N. Antēns, M. Kule, A. Rolova, A. Rubenis, V. Zariņš, P. Zeile.

Izdevniecības «Zvaigzne» sērija «Avots» iznāk kopš 1977. gada

0301030000-177 * M802(] 1)—90 ISBN 5-405-00062-0

R. Kūlis, 1990

Rīga «Zvaigzne» 1990

Kants I.

Ka 428 Prolegomeni / No vācu valodas tulkojis Rihards Kūlis. — R.: Zvaigzne, 1990.— 156 Ipp.— (Avots). ISBN 5—405—00062—0

0301030000—177 M802 (11) —90

M802 (11) —90

-3.89

87.3

PROLEGOMENI — TO TAPŠANAS VESTURE UN PAMATATZIŅAS

PRIEKŠVĀRDS

PROLEGOMENI IEPRIEKŠĒJAS PIEZĪMES

PAR KATRAS METAFIZISKAS IZZIŅAS14 SAVDABĪBU

a) par sintētisko

b] visu analītisko spriedumu kopējais princips ir pretrunas likums

c) sintētiskajiem spriedumiem vajadzīgs cits princips, nevis pretrunas likums

PROLEGOMENU VISPĀRĪGAIS JAUTĀJUMS:

VAI METAFIZIKA VISPĀR IESPĒJAMA!

5. §.

PROLEGOMENU VISPĀRĪGAIS JAUTĀJUMS:

KĀ IESPĒJAMA IZZIŅA NO TĪRĀ PRĀTA!

TRANSCENDENTĀLĀ GALVENĀ JAUTĀJUMA PIRMĀ DALA.

KĀ IESPĒJAMA TĪRĀ MATEMĀTIKA?

9. §.

I piezīme

II piezīme

Ill piezīme

TRANSCENDENTĀLĀ GALVENĀ JAUTĀJUMA OTRĀ DAĻA

TRANSCENDENTĀLĀ GALVENĀ JAUTĀJUMA TREŠĀ DAĻA

KĀ IESPĒJAMA METAFIZIKA VISPĀR!

VISPĀRĪGA PIEZĪME PIE TRANSCENDENTĀLAJĀM IDEJĀM

NOSLĒGUMS

PAR TĪRA PRATA ROBEŽU NOTEIKŠANU

PIELIKUMS:

PAR TOr KAS VAR TIKT PAVEIKTS,

LAI METAFIZIKU KĀ ZINĀTNI PADARĪTU ĪSTENU

SPRIEDUMA PARAUGS PAR KRITIKU.

KAS VEIKTA [VORHERGEHT] PIRMS IZPĒTES

PRIEKŠLIKUMS KRITIKAS IZPĒTEI,

KURAI VAR SEKOT SPRIEDUMS

notes

Imanuels Kants

Prolegomeni

PROLEGOMENI — TO TAPŠANAS VESTURE UN PAMATATZIŅAS

Kauta dzīves gājums, kā arī viņa filozofiskās sistēmas pamatelementi latviešu lasītājam jau ir izklāstīti «Praktiska prāta kritikas» sērijas «Avots» izdevuma ievadā. Tādēļ te galvenokārt pakavēsimies pie «Prolegomenu» rašanās vēstures, kā ari iezīmēsim Kanta domu gaitas mezglu punktus, kas nosaka šā darba īpatnības.

Drīz vien pēc «Tīrā prāta kritikas» publicēšanas (1781) Kantam rodas sajūta, ka nebūs daudz lasītāju, kuri tūlīt un detalizēti varētu studēt un saprast viņa mūža galveno darbu. Savas bažas viņš pauž vēstulē M. Hercam. īstenība ir vēl sliktāka. Dažādi domātāji sūdzās filozofam, ka grāmata ir neskaidra, tik tikko saprotama, sarakstīta sausā valoda. Pat Mozus Mcndelsons, kuru Kants vērtē īpaši augstu, kā vēstī Hercs, «nolicis grāmatu pie malas». Ilgu laiku neparādās neviena recenzija, jo acīmredzot neviens neuzdrošinās analizēt plašo un ļoti dziļo sacerējumu. Kants pats raksta: «.. Ilgu laiku pagodināja to ar klusēšanu.» Filozofs «Prolegomenu» priekšvārdā atzīmējis, ka viņa amata brāļi «grāmatu gan labprāt pāršķirsta, bet nav vēlēšanās to pārdomāt». Viņiem šķita, «ka sacerējums ir sauss, ka tas ir neskaidrs, ka tas ir pretrunā ar visiem ierastajiem jēdzieniem, turklāt ir pārāk plašs». Interesanti atzīmēt, ka vēl 1784. gadā viens no dedzīgākajiem Kanta cienītājiem, viņa kolēģis profesors un galma mācītājs Johans Sulcs savos «Komentāros «Tīrā prāta kritikai»» raksta, ka «gandrīz visi žēlojas par grāmatas Nepārvaramo neskaidrību un nesaprotamību», ka darbs «izskatās kā aizzieģelēta grāmata, ko neviens nevar atvērt, un «pat lielākā daļa mācītas publikas raugās uz to tā, it kā tas sastāvētu no hieroglifiem».

Kants nedomā, ka pārmetumi būtu gluži nevietā. «Prole-gomenu» priekšvārdā viņš raksta: «Sūdzības par zināmu neskaidrību, kas daļēji rodas no plāna plašuma, kura dēļ nevar pietiekami labi pārskatīt visus galvenos punktus, kam pievēršas pētījums, ir tomēr pamatotas, un šā trūkuma novēršana ir uzdevums, ko esmu izvirzījis šais p role go men о s.» Citur Kants atzīst, ka «ar savu izklāstu dažās elementu mācības nodaļās, piem., sapratnes jēdzienu dedukcijā vai tīrā prāta paraloģismos neesmu pilnīgi apmierināts, jo zināms plašums te traucē skaidrībai; šo nodaļu vietā pārbaudes pamatā var likt to, ko par šīm nodaļām te saka prolegomeni». Nenoliedzami, ka darba izklāstu ietekmēja arī temps, kādā Kants sarakstīja «Tīrā prāta kritiku». Apmēram četros, piecos mēnešos viņš fiksēja atziņas, pie kurām bija nonācis kādu divpadsmit gadu spriega darba rezultātā.

Visi šie apstākļi kopumā noteica to, ka jau drīz pēc «Tīrā prāta kritikas» iznākšanas Kants sāk domāt par nepieciešamību izdot sacerējumu, kurā populārā veidā būtu izklāstītas viņa galvenā darba pamatidejas.

Jau 1781. gada pavasarī vēstulē Hercam Kants paziņo, ka «ir iecerējis plānu, saskaņā ar kuru metafizika varētu gūt popularitāti», bet rudenī viņš ievada sarunas ar savu izdevēju Hartknohu Rīgā par neliela skaidrojoša darba sarakstīšanu, kas varētu būt «izvilkums» no «Tīrā prāta kritikas». Taču vai nu tāpēc, ka Kants paralēli veido «Tikumu metafizikas pamatus», vai tāpēc, ka viņam pašam vēl nebija īstas skaidrības par saviem plāniem, apsolītā sacerējuma tapšana ievilkās. Varbūt Kants bija iecerējis sarakstīt kaut ko vairāk nekā «mazu pielikumu kritikai» (tā šo gaidāmo darbu vēstulē Hartknoham dēvē Hamans).

Darba tapšanu aizkavē arī tas, ka šajā laikā Kants gaida parādāmies atsauksmes par «Tīrā prāta kritiku» zinātniskos izdevumos. Tādēļ tikai 1782. gada sākumā viņš pirmo reizi izsaka cerību uz pavasara pusi pabeigt savu nelielo apceri.

Iecere kopumā šajā stadijā, protams, ir skaidra. Kants grib koncentrētā un viegli pārskatāmā formā iztirzāt savu veikumu. Vienlaikus viņš vēlas pārstrādāt dedukcijas izklāstu, kuras trūkumus viņš, kā to rāda arī izteikumi «Pro-legomenos», labi apzinās. Turklāt runa ir nevis par jaunu rezultātu pievienošanu, bet par esošo rezultātu labāku pamatojumu.

Darba tapšanas gaitu neapšaubāmi ietekmē pirmā recenzija par «Tīrā prāta kritiku», kas parādās izdevumā «Gottinger Gelehrten Anzeigen» (19.01.1782). Šā izdevuma vadītājs bija eklektiķis un filozofijas popularizētājs J. G. Feders, visai viduvējs, bet, kā jau bieži šādos gadījumos, iedomīgs zinātnieks, kurš bija lasījis Kanta pirmskritis-kos rakstus, tādēļ uzskatīja, ka pārzina Kanta pamatprincipus un rakstības veidu pietiekami labi, lai nelasītu apjomīgu grāmatu. Tādēļ viņš «Tīrā prāta kritiku» kā «laika garam neatbilstošu» nolika malā. 1781. gada vasarā Getin-genē ieradās pazīstamais filozofijas popularizētājs K. Garve un piedāvājās recenzēt Kanta darbu, pirms to bija iepazinis. Iedziļinoties saturā, viņš sāk nožēlot, ka ķēries pie tik grūta uzdevuma, taču, būdams godprātīgs, turpina iesākto. Rezultātā rodas visai apjomīga recenzija, kuru viņš, aizbraucot no Leipcigas, nosūta redakcijai. Feders, neapspriežoties ar autoru, saīsina recenziju līdz deviņām lappusēm un publicē to kā anonīmu darbu, turklāt atļaujas pievienot Garves recenzijai iestarpinājumus, kuri, pēc viņa domām, varētu lasītājam dot nepieciešamo filozofiski vēsturisko orientāciju (tādēļ, piemēram, Kants nepamatoti satuvināts ar Bērkliju). Sakarā ar Garves spriedumiem par Kanta kategoriju teoriju Feders piebilst, ka šīs kategorijas ir vispārzināmi loģikas un ontoloģijas pamatprincipi ar dažiem ideālistiskiem ierobežojumiem paša Kanta uzskatu garā.

Страница 1 из 50

Назад1 2…50 Далее