Tā trīsdesmit otrajā dzīvības gadā nomira Nerons, tajā pašā dienā, kurā agrāk bija licis nogalināt savu laulāto draudzeni Oktāviju. Dīvainais un nezināmais Cēzara gals un slepena līķa apbedīšana, kuru veica kāda sieviete bez iepriekšējas parādīšanās ļaudīm, romiešu tautas māņticībai deva iemeslu nopietni šaubīties par Nerona nāvi. Drīz vien domāja, ka ķeizars sasniedzis Ostijas ostu un no turienes ar kādu kuģi aizceļojis uz Sīriju, no kurienes varot atgriezties kuru katru dienu. Un kamēr piecpadsmit gadus kāda nezināma roka turpināja greznot viņa kapu, ļaudis bija stingri pārliecināti, ka reiz Nerons atkal parādīsies un iznīcinās savus ienaidniekus. Pat vēl divdesmit gadus pēc viņa nāves, Suētona jaunībā, kas mums pastāsta šo vēsturi, Portā parādījās kāds nezināmas izcelsmes vīrs, kas uzdevās par Neronu. Ilgu laiku viņš tur baudīja lielu cieņu, jo portieši sevišķi godājuši pēdējo ķeizaru no Cēzara cilts.

Bet tas nebija viss, šīs tradīcijas pārgāja no pagāniem pie kristīgajiem, un, balstoties uz dažādiem Pāvila izteicieniem, svētais Heronīms uzskatīja Neronu par Antikristu vai vismaz par tā priekšteci: Sulpiks Severs savos dialogos liek svētajam Martiņam paziņot, ka pēdējās dienās parādīsies Nerons un Antikrists. Nerons atkal rietumos ievedīšot elku kalpību, kamēr Antikrists nodibināšot savu valstību Jeruzalemē un uzdošoties par otru Messiju. Tas novedīšot pie kara starp Neronu un Antikristu, un Nerons tikšot uzvarēts.

Pat Augustīns grāmatā „Civlas Dei" apgalvo, ka viņa laikā, tas ir, piektajā gadsimtā pēc kristīgo laika rēķina, vēl daudzi ticēja, ka Nerons nav vis miris, bet gan paslēpies nepieejamā vietā, lai kādudien parādītos ar savu varu un nežēlību un apsēstos tronī.

Un 110 visiem ķeizariem, kas izgreznojuši Romu ar celtņu pieminekļiem, Nerons palicis pazīstamākais un tautiskākais līdz pat mūsu dienām. Vēl redzama viņa pils, tornis un pirts. Bauli kāds vīnkopis man rādīja vietu, kur kādreiz pacēlusies Nerona vasarnīca. Bajē līcī mani kuģinieki pieturēja tajā vietā, kur atvērās triremas plankas, kad tur atradās viņa māte, kuru viņš gribēja nobendēt, un, kad es atgriezos Romā, kāds zemnieks mani veda pa Nomentanas ielu, pa kuru bēgdams bija nogriezies Nerons, un dažas drupas plašā drupu laukā, kas guļ apkārt Romai, kur kādreiz atradusies vasarnīca, kurā ķeizars saņēmis nāvīgo dunčā dūrienu. Ormanis, ko es biju nolīdzis Florencē, savā nesaprašas godbijībā pret pēdējo Romas Cēzaru, man rādīja kādas drupas pa labi no Sloras Romā, sacīdams: „Tas ir Nerona kaps".

Kāpēc tas tā ir, ka tajās pašās vietās Tita un Marka Aurēlija vārdi nogrimuši pilnīgā aizmirstībā?..

AKTE

Akte

Страница 41 из 41

Назад 1…40 41Далее