— Ko tu man esi nodarījis? — pasperdams soli pret ķeizaru un nolaizdams roku, it kā viņam vairs nebūtu spēka, iesaucās Spors. — No bērna, kas bija dzimis, lai kļūtu par vīru un ņemtu dalību visos zemes un debesu priekos, tu iztaisīji nabaga būtni, kurai nekas nepieder, kurai nav nekādu cerību? Man bija jāredz, kā aiziet garām visi prieki, visa laime kā Tantalam augļi un ūdens, kurus viņš nevarēja aizsniegt. Mana nevarība, mana bezvērtības apziņa to aizkavēja. Un tas vēl nav viss! Ja es būtu varējis ģērbties sēru drēbēs un drīkstētu izraudāt sāpes, es vēl būtu tev piedevis, bet tu piespiedi mani ģerbties purpurā kā.valdniekam, smaidīt kā laimīgajam, un dzīvot pasaulē kā īstam vīrietim, mani, nabaga ēnas būtni, spoku!

— Bet ko tad tu vairāk gribi? — drebēdams jautāja Nerons. — Es dalīju ar tevi manu zeltu, priekus un varu. Tu biji klāt visās dzīrēs, kuras es sarīkoju, tev tāpat bija kā man, kurtizānes un lišķi, un kad es vairs nezināju, ko tev lai dāvina, es devu tev savu vārdu.

— Tieši tāpēc es tevi ienīstu, Cēzar! Ja tu mani būtu nonāvējis kā Britāniku, noslepkavojis kā Agripinu, ja tu būtu man pārgriezis dzīslas kā Senekam, tad nāves stundā es būtu tev piedevis. Bet tu neesi apgājies ar mani ne kā ar sievieti, ne vīrieti. Tu dzini ar mani noziedzīgus jokus, darīji visu, kas tev likās labs, kā marmora tēls, kurš ir mēms, akls un bez sirds. Labvēlība, par kuru tu runā, bija tikai apzeltīta pazemošana, vairāk nekas. Un jo vairāk tu mani apkrāvi ar kaunu, jo augstāk tu mani cēli, jo labāk ikviens varēja redzēt manu kaunu. Un arī tas vēl nav viss. Vakar, kad es tev pasniedzu gredzenu, tu taču varēji mani nodurt ar dunci, tad vismaz vīrieši un sievietes domātu, ka es esmu vērts to pūļu, lai mani nonāvētu, bet tu mani siti ar dūri kā dīkdieni, kā vergu, kā suni!

— Jā, jā, — murmināja Nerons, — es biju netaisns pret tevi. Piedod, mans labais Spor!

— Taču, — it kā nedzirdējis Nerona vārdus, tas turpināja, — un taču šī būtne, bez dieva, dzimuma un bez sirds, šī būtne varēja darīt nevis labu, bet ļaunu. Tā varēja pa nakti ielauzties tavā istabā un nozagt tāfeli, ar kuru tu notiesāji uz nāvi tautu un senātu, un izkaisīt to Kapitolijā, lai tu nevarētu sagaidīt nekādu žēlastību ne no tautas, ne no senāta. Tā varēja nozagt kastīti ar Lokustas indi, lai piespiestu tevi bez ieročiem un aizsarglīdzekļiem padoties tiem, kas tevi meklē, lai nodotu kaunpilnai nāvei.

— Tu maldies! — Nerons iesaucās un izvilka no gultas apakšas dunci. — Tu maldies, man vēl ir šis tērauds!

— Jā, bet tu neuzdrošināsies to izlietot ne pret citiem, ne pret sevi. Un tas viss pateicoties einuham. Ķeizars izlaidīs savu dzīvību zem rīkstēm, kad viņu pirms tam kailu, ar dakšām kaklā, būs izvadājuši pa forumu un tirgus laukumiem.

— Bet es taču esmu labi paslēpies, mani te neatradīs.

— Jā gan, varbūt tu būtu no viņiem izmucis, ja es nebūtu sastapis kādu centūriju un pateicis, kur tu slēpies. Nupat, šajā brīdī viņi klauvē pie vārtiem. Cēzar, viņi nāks — viņi jau ir klāt!

— O, es negaidīšu viņus! — uzlikdams dunča galu uz sirds, iesaucās Nerons. — Es noduršos, es nogalināšu sevi!

— Bet tu taču to neuzdrošinies! — Neronu izsmēja Spors.

— Tomēr! — grieķu valodā murmināja Nerons, meklēdams ar ieroča galu vietu, kur varētu nonāvēties. Bet viņš vilcinājās dzelzi iedurt miesā. — Neronam tas nepieklājas, ja viņš neprot mirt. Jā, jā, mana dzīve bija nekrietna, un es mirstu kaunā! O, pasaule, pasaule, kādu lielu mākslinieku tu zaudēsi ai- mani!

Tad viņš apklusa, stāvēdams uz priekšu noliektu galvu, sajukušiem matiem, sviedriem klātu pieri. Viņš izdzirda tuvojamies jaunu troksni un citēja Homēra vārsmu:

„Tie ir steigā joņojošo zirgu pakavu cirtieni — ".

Šajā brīdī istabā iedrāzās Epafrodīts. Nerons nebija vīlies, troksni bija sacēluši jātnieki, kas meklēja viņu, un, Spora uzrādīti, prasīja, lai viņus ielaiž vasarnīcā. Tagad ķeizars nedrīkstēja zaudēt nevienu acumirkli, ja viņš negribēja krist bendes rokās.

Nerons likās pieņēma izšķirīgu lēmumu. Viņš pavilka Epafrodītu sāņus un lika zvērēt pie Stiksa, ka nenodos viņa galvu nevienam un ka miesu sadedzinās. Tad viņš atkal izvilka dunci no jostas, kur bija to paslēpis, un pielika galu pie rīkles. Vēl tuvāk nekā iepriekš bija dzirdamas draudīgās balsis. Epafrodīts redzēja, ka pienākusi pēdējā stunda. Viņš satvēra Nerona roku un, uzlikdams dunča galu uz rīkles, iegrūda asmeni līdz pat kātam. Pēc tam viņi abi ar Sporu iebēga alā, noslēguši aiz sevis ieeju.

Nerons izgrūda dusmīgu kliedzienu, izrāva no brūces nāvīgo ieroci un aizmeta tālu projām. Tad ļodzīdamies kādu brīdi viņš vēl turējās taisni uz ceļa, stingām acīm un smagi elsojošu krūti, viņš vēl mēģināja atbalstīt roku, kamēr asinis plūda no rīkles pār otrās rokas pirkstiem, ar kuru viņš pūlējās aiztaisīt brūci. Tad viņš pameta pēdējo pilnu nāvīgākā izmisuma skatienu sev apkārt. Un ieraudzījis sevi vienu, viņš nopūzdamies noslīdēja zemē.

Tad atvērās durvis un parādījās centūrijs. Kad viņš ieraudzīja ķeizaru nekustīgu, viņš tuvojās un gribēja apturēt asinis ar savu mēteli. Ar pēdējiem spēkiem Nerons viņu atgrūda.

— Vai tā ir uzticība, ko jūs man zvērējāt? — ar pārmetumu balsī viņš jautāja, un tad izdvesa pēdējo nopūtu. Viņa acis palika stīvas un vaļīgas.

Ar to bija viss galā. Kareivji, kas bija atnākuši kopā ar centūriju, ienāca un pārliecinājās, ka ķeizars ir miris. Kad par to vairs nebija nekādu šaubu, viņi atgriezās Romā, lai ziņotu par notikušo. Gluži viens, pat bez verga, kas bija izdarījis pēdējo pakalpojumu, asins peļķē gulēja vīrs, kas vēl dienu iepriekš bija pasaules kungs.

Tā pagāja vesela diena. Bāla, lēna un noteikta vakarā ienāca kāda sieviete. No Icela, Galbas brīvlaistā, kas pašreiz bija Romā visvarenākais, viņa bija saņēmusi atļauju sniegt Neronam pēdējo mīlas pakalpojumu. Viņa noģērba viņu, nomazgāja asinim nošļākto ķermeni un ietina baltā, adītā mētelī, kuru viņš bija apģērbis, kad viņa to redzēja pēdējo reizi, un kuru bija uzdāvinājis viņai. Tad ķerrā viņa to aizveda uz Romu, kur parūpējās par pieticīgu līķa apbedīšanu, kas neatšķīrās no vienkārša pilsoņa apbedīšanas. Tā viņa apglabāja līķi Dmitriānas kapos, kas no Marsa laukuma raugās uz dārzu kalnu. Tur Nerons jau iepriekš bija sev uzcēlis porcelāna pieminekli, uz kura paceļas Lunas marmora altāris, Tasas marmora pilāru treliņu iežogots.

Kad bija pienācis vakars, sieviete, apkārt neskatīdamās, lēnām nokāpa no dārzu kalna lejā un pa Egerijas ieleju pēdējo reizi iegāja katakombās.

Bet Epafrodītu un Sporu atrada, cieši viens otram piekļāvušos, akmeņlauztuvē. Starp viņiem gulēja nāves zāļu kārbiņa. Neronam nolemtās nāves zāles viņi brālīgi sadalīja savā starpā, un abiem bija pietiekami.

Страница 40 из 41

Назад 1…39 40 41 Далее