Viņš uzlēca vienā no pieciem pievestajiem zirgiem, aizplīvuroja seju, un aizjāja Spora pavadībā, kas viņu nekur neatstāja. Bet Faons palika Palatinā, lai gaidītu ziņas. Nerons izgāja cauri pilsētai, atstāja to pa Nomentanas vārtiem un jāja pa ceļu, uz kura mēs viņu atstājām tajā brīdī, kad kareivja sveiciens, kas bija viņu pazinis, atjaunoja viņa bailes.

Beidzot mazais jātnieku pulks sasniedza Faona villas augstieni, kur atrodas tagadējā Serpentāra. Noslēpusies aiz svētā kalna, šī vasarnīca deva patvērumu kaut uz vienu mirkli. Tā atradās diezgan tālā nomalē, tā ka bēglim tomēr būtu diezgan laika izdarīt pašnāvību, ja nebūtu nekādu izredžu glābties.

Epafrodīts, kas labi pazina ceļu, nostājās jātnieku pulka priekšgalā un nogriezās pa kādu sānceļu uz kreiso pusi. Nerons turējās aiz viņa, daži brīvlaistie un Spors — aiz viņa. Kad bija veikuši pusceļu, viņi sev priekšā uz ielas dzirdēja kādu troksni, lai gan viņi nevarēja redzēt nevienu personu. Bet tumsa bija arī viņiem labvēlīga. Nerons un Epafrodīts izjāja atklātā tīrumā, kamēr Spors un citi palika uz ceļa. Troksni bija sacēlusi kāda nakts patruļa, kuru bija izsūtījuši meklēt ķeizaru un kuru komandēja kāds centūrijs. Viņš apturēja trīs jātniekus, bet konstatējis, ka viņu vidū Nerons nebija, ļāva turpināt ceļu, iepriekš pārmijis dažus vārdus ar Sporu.

Pa to laiku Nerons un Epafrodīts bija spiesti nokāpt no zirgiem, jo līdzenums sakarā ar pēdējo zemestrīci bija nosēts ar klinšu drupām un zemes kupenām. Grūti viņi spiedās cauri klinšu drupām un dadžiem, kuri sadūra līdz asinīm Nerona kājas un saplosīja mēteli. Beidzot tumsā viņi pamanīja tumšo mūri, gar kuru viņi soļoja, līdz beidzot sasniedza akmeņlauztuvi, no kuras Faons bija ņēmis smiltis savai vasarnīcai. Caurums bija šaurs un zems. Bet Nerons, baiļu dzīts, nometās uz vēdera un ieslīdēja iekšpusē. Pēc tam Epafrodīts paskaidroja, ka viņš apies apkārt mūrim, ielauzīsies vasarnīcā un paziņos ķeizaram, kad nedraudēs nekādas briesmas. Taču tiklīdz privātsekretārs bija aizgājis un Nerons palika viens, viņu sagrāba neaprobežotas bailes. Viņš sevi iedomājās dzīvu apraktu un steidzīgi līda ārā, lai apkārt sev redzētu brīvo debesi un elpotu svaigo gaisu.

Kad viņš atkal atradās brīvībā, dažus soļus sev priekšā viņš ieraudzīja dīķi. Lai gan tas saturēja .stāvošu ūdeni, slāpju mocīts Nerons nevarēja atturēties nedzēris. Izplētis uz zemes mēteli, lai aizsargātos no dažiem gružiem un koku saknēm, viņš noliecās pār ūdeni, pasmēla kādu sauju, un pacēlis acis pret debesīm, pārmetoši murmināja:

— Tātad tas ir pēdējais Nerona atspirdzinājums.

Drūms un domās nogrimis, viņš sēdēja dīķa malā un nodarbojās ar dadžu un koka šķembeļu izvilkšanu no mēteļa. Tad viņš izdzirda sevi saucam. Viņš apgriezās un lāpas gaismā ieraudzija pie akmeņlauztuves Epafrodīi u.

Privālsekretārs bija turējis vārdu. Sasniedzis vasarnīcas galvenos vārtus, viņš bija pateicis brīvlaistajiem, kur atrodas ķeizars, tad kopējiem spēkiem viņi izlauza mūrī spraugu un tā no akmeņlauztuves radīja ceļu uz vasarnīcu.

Nerons pasteidzās sekot savam vadonim. Bet steigā mēteli viņš aizmirsa dīķa krastā. Viņš ielīda pa caurumu, un no turienes nožēlojamā verga istabā, kur bija tikai matracis un veca segay>un kuru apgaismoja nožēlojama zemes lampa, kura katrā ziņā izplatīja vairāk dūmu nekā gaismas.

Atbalstījis muguru pret mūri, Nerons atsēdās uz matrača. Viņam pasniedza nedaudz maizes un trauku ar ūdeni bet, nobaudījis maizi, viņš to aizsvieda projām, tad arī ūdeni nodeva uzsildīt.

Palicis viens, viņš nolaida galvu uz ceļiem un kādu bridi sēdēja nekustīgs un mēms kā sāpju tēls. Bet drīz vien atvērās durvis. Nerons domāja, ka viņam atnesa ūdeni un pacēla galvu. Taču savā priekšā viņš ieraudzīja Sporu, kas turēja rokā vēstuli.

Bālajā sejā, kas parasti bija bēdīga un nomākta, šoreiz, kad Nerons viņu uzlūkoja, izpaudās neslēpts prieks, tā ka viņš vairs nelīdzinājās vergam, kas bija paklausīgs visām pavēlnieka iedomām. Piegājis divu soļu atstatumā no gultas, viņš izstiepa roku un pasniedza ķeizaram rakstu. Nerons, protams, nebija sapratis Spora smaidu, bet tomēr nojauta, ka tas viņam atnesa kādu jaunu, kļūmīgu ziņu.

— No kā ir šī vēstule? — ņemdams to rokā, viņš jautāja.

— No Faona, — Spors atbildēja.

— Un kas tajā ir rakstīts? — bālēdams prašņāja Nerons.

— Tajā ziņo, ka senāts tevi izsludinājis par tautas ienaidnieku un pavēlējis vajāt, lai tu izciestu nopelnīto sodu!

— Sods! — atbalstījies uz ceļiem, iesaucās Nerons. — Man, Cēza- ram — sods!

— Tu vairs neesi Klaudijs Cēzars, — auksti atbildēja einuhs. — Tu esi Domitijs Aenobards, ko notiesāja uz nāvi kā valsts nodevēju, vairāk nekas.

— Un kā soda nodevēju?

— Viņu izģērbj, kaklu iespiež starp dakšas zariem, tad ved uz forumu, tirgus laukumu un Marsa laukumu, un visu laiku cērt ar rīkstīm līdz nāvei!

— O! — uzlēkdams kājās, iesaucās Nerons. — Es varu vēl bēgt, man vēl laika diezgan, lai paslēptos Larisas mežos vai Minturnes purvos. Kāds kuģis mani uzņems, un es varēšu aizbraukt uz Sicīliju vai Ēģipti.

— Bēgt! — teica Spors, kas vēl arvien tur stāvēja bāls un auksts kā marmora elku dievs. — Bēgt! Pa kādu ceļu?

— Pa šo! — atvērdams durvis un steigdamies uz akmeņlauztuvi, izgrūda Nerons. — Kā esmu ienācis, tā es aiziešu.

— Jā, bet kopš tu esi te ienācis, — atbildēja Spors, — caurums atkal ir noslēgts, un es apšaubu, vai tu, lai cik labs atlēts tu arī būtu, spēsi atgrūst Šo klinti, kas guļ tam priekšā.

— Pie Jupitera, tas tiesa! — velti izmēģinājies ar visiem spēkiem atbīdīt akmeni, Nerons iesaucās. — Kas to izdarīja? Kas aizvēla šo akmeni?

— Es un brīvlaistais, — atbildēja Spors.

— Un kāpēc jūs to izdarījāt? Kāpēc jūs ieslēdzāt savu Cēzaru šajā

alā?

— Lai tu mirtu tāpat kā visi, kurus tu nomocīji, — naidīgi pārtrauca Spors, ko nekad nevarēja gaidīt no viņa maigās balss.

— Mirt, mirt! — sacīja Nerons un kā iesprostots, mežonīgs zvērs, kas meklē izeju, drāzās ar galvu mūrī. — Mirt! Tātad visa pasaule grib, lai es mirstu? Visa pasaule mani atstāj postā?

— Jā, — atbildēja Spors, — visa pasaule grib, lai tu mirtu, visa pasaule atstāj tevi postā, pat es, kas mirs ar tevi kopā.

— Jā, jā, — nokrizdams atkal uz matrača, murmināja Nerons. — Jā, tā ir uzticība.

— Tu maldies, Cēzar, — sakrustodams rokas uz krūtīm un lūkodamies uz Neronu, kas koda matracī, teica Spors, — tu maldies, jo tā nav uzticība, tas ir kaut kas labāks - tā ir atriebība!

— Atriebība? - Nerons strauji apgriezās. — Atriebība? Ko tad es tev esmu nodarījis, Spor?

— Jupiter, un tu vēl prasi? Viņš vēl jautā, ko man ir nodarījis! — paceldams rokas pret debesīm, iesaucās Spors.

— Jā, jā, — atbildēja Nerons, bailīgi pavirzīdamies tuvāk mūrim.

Страница 39 из 41

Назад 1…38 39 40 41 Далее