Ja! Jūs noteikti sagaidīs vilšanās, ja Sevastopolē ierodaties pirmo reizi. Velti jūs kaut vienā vienīgā sejā meklēsiet nemieru un mulsumu vai pat entuziasmu un gatavību mirt, nekā tamlīdzīga: jūs redzat ikdienišķus cilvēkus, kas mierīgi dara savu ikdienas darbu, un jūs pats varbūt sev pārmetat pārmērīgu jūsmu, sākat mazliet šaubīties, vai esat sev radījis pareizu priekšstatu par Sevastopoles aizstāvju varonību, noklausoties nostāstus un attēlojumus par to, kas redzēts un dzirdēts Ziemeļu pusē. Bet, iekām sākat šaubīties, aizejiet uz bastioniem, paraugieties uz Sevastopoles aizstāvjiem pašā aizstāvēšanās vietā vai, vēl labāk, ieejiet tieši pretējā mājā, agrākajā Sevastopoles virsnieku klubā, pie kura, lieveņa stāv zaldāti ar nestuvēm, — tur jūs ieraudzīsiet Sevastopoles aizstāvjus, redzēsiet tur šausmīgus un skumjus, cildenus un jocīgus, tomēr apbrīnojamus skatus, kas modinās pacilātību jūsu dvēselē.

Jūs ieejat kluba lielajā zālē. Tiklīdz esat atvēris durvis, jūs piepeši pārsteidz četrdesmit vai piecdesmit amputēto un ļoti smagi ievainoto cilvēku izskats un smaka; daži ievainotie guļ gultās, bet lielākā daļa uz grīdas. Nepadodieties jūtām, kas jūs aptur uz zāles sliekšņa, — tās nav labas jūtas — ejiet uz priekšu, nekaunieties, ka esat atnācis it kā skatīties uz cietējiem, nekautrējieties pieiet viņiem klāt un parunāties ar tiem: nelaimīgiem patīk redzēt līdzjūtīgu seju, viņiem patīk stāstīt par savām ciešanām un dzirdēt mīlestības un līdzjūtības pilnus vārdus. Jūs ejat starp gultām un meklējat seju, kas nebūtu tik skarba un ciešanu pilna, cilvēku, pie kura jūs varētu pieiet un parunāties.

— Kurā vietā tad esi ievainots? — jūs nedroši un bikli vaicājat vecam, novājējušam zaldātam, kas, sēdēdams uz gultas, seko jums ar labsirdīgu skatienu un it kā aicina sev klāt. Es saku «bikli vaicājat», jo ciešanas bez dziļas līdzcietības nezin kāpēc iedveš arī bailes apvainot un lielu cieņu pret cilvēku, kas tās pārcietis.

Kājā, — zaldāts atbild, bet tajā pašā laikā jūs pēc segas krokām pamanāt, ka kāja viņam noņemta augšpus ceļgala. — Paldies dievam, —• viņš piebilst, — nule jau gribu izrakstīties.

Vai sen jau, kopš tevi ievainoja?

Turpat jau sestā nedēļa, jūsu labdzimtība!

Un vai tagad ar tev sāp?

Nē, nule vairs nesāp, nu jau nekas; tikai ikros uz sliktu laiku tā kā sūrstētu, bet citādi nekas.

Kur.tad tevi ievainoja?

Piektajā baksionā, jūsu labdzimtība, kad notika pirmā bombardierēšana: biju nostatījis lielgabalu, eju akurat pie otras ambrazuras, bet viņš tā ietriec man pa kāju, tīri kā bedrē būtu iekritis. Paskatos, kājas vairs nav.

Vai tiešām pirmajā brīdī nesajuti sāpes?

Bet nu nemaz, tikai likās, ka būtu kājai piegrūduši ko karstu.

Nu, un vēlāk?

Arīdzan vēlāk nekas, tikai, kad sāka uzvilkt ādu, tad gan tā maķenīt sūrstēja. Pats galvenais, jūsu labdzimtība, nevajag daudz domāt: kolīdz nedomā, tad labi vien ir. Viss jau rodas no tā, ka cilvēks domā.

Tajā brīdī pie jums pienāk sieviete, ģērbusies pelēkā, svītrainā kleitā, melnu lakatiņu galvā; tā iejaucas jūsu sarunā ar matrozi un sāk stāstīt par viņu, par viņa ciešanām, bezcerīgo stāvokli, kādā viņš pavadījis četras nedējas, par to, ka, būdams ievainots, apturējis nestuves, lai paskatītos uz mūsu baterijas zalvi, ka ar viņu runājuši lielkņazi un iedāvinājuši divdesmit piecus rubļus un kā viņš tiem izteicis savu vēlēšanos doties atkal uz bastionu, lai mācītu jaunos, ja pats vairs nevarēs cīnīties. Izteikdama to vienā elpas vilcienā, sieviete raugās gan uz jums, gan uz matrozi, kas, novērsies un izlikdamies, ka viņā neklausās, plūkā, uz spilvena atbalstīdamies, šarpiju, un viņas acis mirdz dīvainā aizgrābtībā. "

Tā ir mana saimniece, jūsu labdzimtība, •— matrozis piebilst ar tādu izteiksmi, it kā jūsu priekšā atvainotos un teiktu: «Piedodiet gan viņai! Kā jau sievišķa cilvēks — sarunā visādas blēņas.»

Jūs sākat saprast Sevastopoles aizstāvjus; nezin kāpēc jūs šā cilvēka priekšā kaunaties pats par sevi. Jums gribētos sacīt viņam ārkārtīgi daudz, izteikt savu līdzjūtību un apbrīnu, bet jums trūkst vārdu, un tie, kas iešaujas prātā, neapmierina, — un jūs klusēdams noliecat galvu šā klusā, neapzinātā cildenuma, nelokāmā gara un kautrīgās pazemības priekšā.

Lai nu dievs dod tev drīzāk izveseļoties, — jūs viņam sakāt un

apstājaties pie cita slimnieka, kas guļ uz grīdas un, šķiet, neciešamās mbkās gaida nāvi.

Tas ir gaišmatains cilvēks ar tuklu un bālu seju. Viņš guļ uz muguras, atmetis kreiso roku atpakaļ, tādā stāvoklī, kas liecina par drausmīgām ciešanām. Pa pavērto, izkaltušo muti ar mokām plūst gārdzoša elpa, zilās, stingās acis pārgrieztas, no saņurcītās segas apakšas izbāzts ar apsējiem notīts labās rokas stumbenis. Vēl spēcīgāk jūs satrauc mirstošās miesas smagā smaka, un postošais iekšējais karstums, kas pārņēmis visus cietēja locekļus, šķiet, pārņem arī jūs.

Vai tad viņš bez samaņas? — jūs vaicājat sievietei, kas nāk iepakaļ un raugās uz jums tik laipni kā uz tuvinieku.

Nē, vēl jau dzird, bet viņa stāvoklis ir ļoti ļauns, — tā čukstēdama piebilst. — Es nupat iedevu viņam tēju, — ko lai dara, kaut arī man svešs, tomēr jāpažēlo, — bet viņš gandrīz vairs nedzēra.'

Kā jūties? — jūs viņam vaicājat.

Ievainotais, dzirdot balsi, pagriež uz jūsu pusi redzokļus, tomēr vairs ne redz, ne arī saprot jūs.

Sirdi dedzina.

Mazliet tālāk jūs ieraugāt vecu zaldātu, kas pārmaina veļu. Viņa seja un miesa ir savādā brūnā krāsā un izdilušas kā ģindenis. Vienas rokas pavisam nav: tā noņemta pie pleca. Viņš sēž moži, jau atžirdzis; bet pēc stingā, blāvā skatiena, pēc šausmīgā vājuma un sejas grumbām jūs redzat, ka šai būtnei ciešanas laupījušas jau mūža labāko daļu.

Otrā pusē jūs ieraudzīsiet gultā ļoti bālu un maigu cietējas sievietes seju, tās vaigos rotājas drudža sārtums.

Tā matroža sieva, piektajā decembrī bumba viņai trāpīja kājā, — jūsu pavadone jums sacīs. — Viņa uz bastiona nesa vīram ēdienu.

Vai tad kāju noņēma?

Noņēma augšpus ceļgala.

Tagad, ja jums ir stipri nervi, ejiet pa durvīm, kas atrodas kreisajā pusē: tajā istabā izdara pārsiešanas un operācijās. Jūs tur redzēsiet ārstus, kas līdz pašiem elkoņiem ar asinīm notrieptām rokām, bālām un drūmām sejām rīkojas pie gultas, uz-kuras guļ ievainotais vaļējām acīm un chloroforma ietekmē gluži kā drudža murgos runā nesaprotamus, dažreiz vienkāršus un aizkustinošus vārdus. Ārsti aizņemti ar pretīgo,, bet labdarīgo amputēšanas darbu. Jūs redzēsiet, kā baltajā, veselajā

miesā iespiežas asais, līkais nazis, redzēsiet, kā, drausmīgi, sirdi plosoši iekliegdamies, ievainotais pēkšņi atgūst samaņu; redzēsiet, kā feldšerisaizsviež kaktā nogriezto roku; redzēsiet, kā uz nestuvēm tajā pašā istabā guļ cits ievainotais un, noraudzīdamies, kā operē biedru, raustās krampjos un vaid ne tik daudz aiz fiziskām kā aiz morālām gaidīšanas sāpēm, — jūs redzēsiet šausmīgus, sirdi satricinošus skatus; ieraudzīsiet karu nevis kārtīgā, skaistā un spožā ierindā ar muziķu un bungu rīboņu, ar plandošiem karogiem un drasējošiem ģenerāļiem, bet gan tā īstajā izpausmē — asinīs, ciešanās un nāvē. ..

Страница 2 из 35

Назад 1 2 3…35 Далее