Izejot no šīs ciešanu mājas, jūs katrā ziņā pārņems patīkama sajūta, jūs dziļāk ieelposiet svaigo gaisu, sajutīsiet baudu, apzinoties, ka esat vesels, un tai pašā laikā, vērojot šos cilvēkus, gūsiet atziņu par savu niecību un mierīgi, bez vilcināšanās dosieties uz bastioniem…

«Ko gan nozīmē tāda niecīga radījuma, kāds esmu es, nāve un ciešanas, salīdzinot ar tik daudzām nāvēm un ciešanām?» Taču, redzot dzidrās debesis, spožo sauli, skaisto pilsētu, atvērto baznīcu un karavīrus, kas dodas dažādos virzienos, jūs drīz vien pārņems normālā vieglprātības un sīko rūpju jūtoņa un aizrautība vienīgi ar tagadni.

Varbūt ceļā jūs sastapsiet no baznīcas iznākušu bēru gājienu, kur nes ar sārtu drēbi apvilktu virsnieka zārku, muziķu un plīvojošus baznīcas karogus; varbūt jūsu dzirde uztvers bastionu šāvienu trokšņus, bet tas vairs nemodinās pirmītējās domas; bēres jums liksies kā visai skaists,, kareivisks skats, skaņas — kā ļoti skaista, militārā muziķa, un ne ar šo skatu, ne mūzikas skaņām jūs nesaistīsiet sevī pārdzīvoto skaidro domu par nāvi un ciešanām, kā to darījāt pārsiešanas punktā.

Pagājuši garām baznīcai un barikadei, jūs ieiesiet tajā pilsētas daļā,, kur kūsā visrosīgākā iekšējā dzīve. Abās ielas pusēs redzamas veikalu un traktieru izkārtnes; tirgoņi, sievietes gan cepurēm, gan lakatiņiem galvās, švītīgi virsnieki — viss liecina par gara stingrību, pašapziņu, iedzīvotāju drošību.

Ja gribat paklausīties jūrnieku un virsnieku valodas, ieejiet traktierī pa labi: droši vien tur jau risinās nostāsti par pagājušo nakti, par Feņku, par divdesmit ceturtā datuma kauju, par to, cik dārgas un sliktas ir pasniegtās kotletes, un ari par to, ka nogalināts tāds un tāds biedrs.

— Velns parāvis, cik pie mums tagad nelāgi! — basa balsī saka

jauns jūras virsnieks gluži gaišiem matiem un bez ūsām, apsējies ar zaļu, aditu šalli.

Kur pie mums? — otrs viņam vaicā.

Ceturtajā bastionā, — atbild jauniņais virsnieks, un, dzirdot vārdus «ceturtajā bastionā», jūs visādā ziņā ar lielu uzmanību un pat zināmu cieņu pavērsieties gaišmatainajā virsniekā. Viņa pārliecīgā vaļība, plātīšanās rokām, skaļie smiekli un balss, kas viss jums bija likusies kā nekaunība, tagad šķi.tīs tā īpašā karstgalvīgā kareiviskuma izpausme, kādu pēc briesmām iegūst daži jauni cilvēki, bet tomēr jūs gaidīsiet, ka viņš sāks stāstīt, cik ceturtajā bastionā nelāgi bumbu un ložu pēc, — nekā tamlīdzīga! Nelāgi esot tāpēc, ka tur tādi dubļi. «Nav iespējams aiziet pat uz bateriju,» — viņš sacīs, norādīdams uz zābakiem, kuri līdz ceļgaliem notriepti ar dubļiem. «Bet man šodien nošāva labāko komendoru, ietrieca lodi tieši pierē,» — ierunāsies kāds cits. «Kuru tad? Vai Mitjuchinu?» — «Nē… Nu, vai beidzot man nesīs teļa cepeti? Ir gan nelieši!» — viņš uzsauks traktiera kalpotājam. — «Nevis Mitjuchinu, bet Abrosimovu. Bija velna zellis, piedalījās sešos uzbrukumos.»

Galda otrajā galā pie šķīvjiem ar kotletēm un zirnīšiem un pudeles skābā Krimas vīna, ko sauc par «bordo», sēž divi kājnieku virsnieki: viens, gados jauns ar sarkanu apkaklīti un ģērbies šinelī ar divām zvaigznītēm, stāsta otram, vecajam ar melnu apkaklīti un bez zvaigznītēm, par Almas kauju. Pirmais jau mazliet ieskurbis un no pārtraukumiem, kādi notiek viņa stāstījumā, no nedrošā skatiena, kas pauž šaubas, ka diezin vai tik viņa stāstam tic, un galvenais no tā, ka viņš pats šajā kaujā spēlējis pārāk lielu lomu un viss ir pārlieku šausmīgi, manāms, ka viņš savā stāstā krietni vien atkāpies no īstenības vēstījuma. Taču jūs neinteresē šie nostāsti, kurus jūs vēl ilgi dzirdēsiet visos Krievzemes stūros: jūs gribat drīzāk doties uz bastioniem un tieši uz ceturto, par kuru esat dzirdējis tik daudz un tik dažādus nostāstus. Ja kāds saka, ka viņš bijis ceturtajā bastionā, viņš to saka ar sevišķu baudu un lepnumu; ja kāds saka: «Es eju uz ceturto bastionu,» viņā katrā ziņā nomanāms mazs satraukums vai aplam liela vienaldzība; ja kādu grib paķircināt, tad saka: «Tevi vajadzētu norīkot ceturtajā bastionā!» ; ja satiek nestuves un vaicā: «No kurienes?» — pa lielākai daļai atbild: «No^ ceturtā bastiona.» Vispār par šo briesmīgo bastionu pastāv divi pilnīgi pretēji uzskati: dažs labs, kas tur nekad nav bijis, pārliecināts, ka ceturtais bastions ir drošs kaps ikvienam, kas tur aizies, bet citi, kas tajā bastionā dzīvo, kā, piemēram, gaišmatainais mičmanis, runājot par ceturto bastionu, jums sacīs, ka tur vai nu sauss, vai dubļi, ka zemnīcā silts vai auksts un tamlīdzīgi.

Tajā pusstundā, kamēr jūs uzturējāties traktierī, laika apstākļi mainījušies: migla, kas klāja jūru, savilkusies pelēkos, skumjos, mitros mākoņos un aizsegusi sauli; no augšas sijā smalks, pelēcīgs lietiņš un rasina jumtus, ietves un zaldātu šineļus . ..

Pagājuši garām vēl vienai barikādei, jūs iznākat pa durvīm labajā pusē un dodaties augšup pa platu ielu. Aiz šās barikades ielas abās pusēs ir neapdzīvotas mājas bez izkārtnēm, durvis aiznaglotas ar dēļiem, logi izdauzīti, te kādai sienai norauts stūris, tur jumtā izsists caurums. Ēkas šķiet kā veci, visādas raizes un rūpes izbaudījuši veterāni un noraugās uz jums it kā lepni un mazliet nicinoši. Ejot jūs klūpat pret lielgabalu lodēm, kuras mētājas apkārt, un ielu bruģī izrautajām bedrēm, kas pilnas ar ūdeni. Uz ielas jūs sastopat un paejat garām zaldātu, kazaku kājnieku un virsnieku vienībām, retumis gadās satikt sievieti vai bērnu, tikai tā vairs nav sieviete ar cepuri galvā, bet gan matroža sieva, ģērbusies vecā kažociņā un zaldāta zābakiem kājās. Ejot tālāk pa ielu un dodoties lejup pa nelielu uzkalniņu, jūs sev apkārt vairs neredzat mājas, bet kaut kādas dīvainas drupu, akmeņu, dēļu, mālu un baļķu grēdas; sev priekšā uz stāva kalna jūs ieraugāt kādu melnu, netīru, grāvjiem izrakņātu laukumu, un tas tad arī ir ceturtais bastions… Cilvēku savā ceļā jūs satiksiet arvien mazāk, sievietes vairs nav nemaz redzamas, zaldāti iet ar skubu, un jūs uz ceļa katrā ziņā pamanisiet asins pilienus un sastapsiet četrus zaldātus ar nestuvēm, uz kurām ieraudzīsiet dzeltenu, bālu seju un asinīm notašķītu šineli. Ja jūs ievaicāsieties: «Kurā vietā ievainots?» nesēji, jums nepievērsdamies, sirdīgi atbildēs: kājā vai rokā, ja ievainojums viegls; vai arī bargi klusēs, ja uz nestuvēm nebūs redzama galva un ievainotais būs miris vai smagi ievainots.

Tajā brīdī, kad jūs sāksiet doties uz kalnu, jūs nepatīkami pārsteigs bumbas vai lodes svilpiens. Piepeši jūs sapratīsiet un turklāt pavisam citādi, nekā sapratāt līdz šim, ko nozīmē šo šāvienu skaņas, kuras dzirdējāt pilsētā. Jūsu iztēlē pēkšņi iedzirkstīsies kāda klusa un tīkama atmiņa; jūs vairāk nodarbinās jūsu pašu persona nekā novērojumi; jūs pievērsīsiet mazāk uzmanības visai apkārtnei, un piepeši jūs pārņems dīvaina, nepatīkama mazdūšība. Par spīti šai nelietīgajai balsij, kas, redzot briesmas, uzreiz ierunājas jūsu sirdī, jūs tomēr, it sevišķi pavērušies zaldātā, kas, žestikulēdams un pa šķidrajiem dubļiem slidinādamies no kalna, smiedamies aizskries jums garām, piespiežat šo balsi klusēt, neviļus izriežat krūtis, paceļat augstāk galvu un dodaties augšup pa mālaino, glumo kalnu. Tikko jūs esat ticis mazliet augstāk, pa labi un pa kreisi sāk spindzēt štuceru lodes, un jums varbūt ienāks prātā, vai labāk neiet pa tranšeju, kas virzās līdztekus ceļam; bet šī tranšeja ir tik pilna ar dzelteniem, smirdošiem dubļiem, kas sniedzas pāri ceļgaliem, ka jūs izvēlēsieties kalna ceļu, jo vairāk tāpēc, ka redzat — visi iet pa ceļu! Nogājis kādus pāra simt soļus, jūs ieejat izrakņātā, dubļainā laukumā, kuru no visām pusēm ieslēdz tūras, uzbērumi, pagrabi, platformas un zemnīcas, uz kurām uzstādīti prāvi čuguna lielgabali un kārtīgās kaudzītēs novietotas lielgabalu lodes. Jums liekas,ka tas viss sablīvēts bez jebkāda mērķa, sakara un kārtības. Tur pie baterijas sēž bariņš matrožu, tur laukumiņa vidū līdz pusei dubļos iegrimis guļ sašauts lielgabals, tur kājnieku zaldātiņš ar šauteni rokā iet pāri baterijai un ar pūlēm cilā kājas lipīgajos dubļos; it visur no visām pusēm un visās vietās jūs redzat lauskas, veselas bumbas, lodes,' nometnes pēdas, un tas viss iegrimis šķidros, lipīgos dubļos. Jums liekas, ka netālu no sevis dzirdat bumbas sprādzienu, liekas, ka no visām pusēm lido lodes — gan dūkdamas kā bites, gan ašas un svelpjošas, gan džinkstēdamas kā stīgas — dzirdat šausmīgu šāvienu dunoņu, kas jūs visus satricina, un jums liekas baiga un briesmīga.

Страница 3 из 35

Назад 1 2 3 4…35 Далее