«Te nu tas ir, šis ceturtais bastions, te nu tā ir — šī baigā un tiešām briesmīgā vieta!» — jūs domājat, sajuzdams mazliet lepnumu un lielas, apspiestas bailes. Bet jūs esat vīlies: tas vēl nav ceturtais bastions. Tā ir Jazona redute — samērā diezgan droša un nemaz nav briesmīga vieta. Lai nokļūtu uz ceturto bastionu, pagriezieties pa labi, pa to šauro tranšeju, kur salīcis aizkūņojas kājnieku zaldātiņš. Šajā tranšejā jūs varbūt atkal sastapsiet nestuves, matrozi, zaldātus ar lāpstām, ieraudzīsiet mīnētājus, dubļos iegrimušas zemnīcas, kurās salīkuši var ielīst tikai divi cilvēki, un Melnās jūras bataljonu kazakus, kuri tur pāraun kājas, ēd, smēķē, dzīvo, un atkal visur redzēsiet tos pašus smirdošos dubļus, nometnes pēdas un visdažādākā veida izmētātu čugunu. Paejot vēl soļus trīsdesmit, jūs no jauna nonāksiet pie baterijas — uz izārdītā laukuma, gar kura malām atrodas zemēm piebērtas tūras un uz platformām uzstādīti lielgabali. Šeit jūs ieraudzīsiet varbūt kādus piecus matrožus, kas pie brustvera spēlē kārtis, un jūras virsnieku, kurš, pamanījis jaunu, ziņkārīgu apmeklētāju, ar mīļu prātu ļiiius izrādīs savu saimniecību un visu, kas jūs varētu interesēt. Šis virsnieks, sēdēdams uz lielgabala, tik mierīgi tin papirosu no dzeltena papīra, tik rāmi iet no vienas ambrazuras pie otras, tik mierīgi runā ar jums bez vismazākās afektacijas, ka par spīti lodēm, kas ap jums spindz biežāk nekā iepriekš, jūs pats kļūstat aukstasinīgs un uzmanīgi izvaicājat virsnieku, un klausāties tā stāstos. Šis virsnieks jums pastāstīs, bet tikai tad, ja jūs viņam vaicāsiet, par bombardēšanu piektajā decembrī, pastāstīs, ka viņa baterijā darbojies vairs tikai viens lielgabals un no visas apkalpes palikuši tikai astoņi cilvēki un ka sestā decembra nlā viņš tomēr svilinājis ar visiem lielgabaliem, pastāstīs, ka piektajā decembrī matrožu zemnīcā iekritusi bumba un nogalinājusi vienpadsmit cilvēku; parādīs jums pa ambrazuru ienaidnieka baterijas un tranšejas, kas no šejienes atrodas ne tālāk par trīsdesmit četrdesmit asīm. Tikai vienu es baidos, ka, izliecies pa arnbrazuru, lai palūkotos uz ienaidnieku, jūs aiz ložu spindzoņas nekā nesaskatīsiet, bet, ja saskatīsiet, tad būsiet ļoti pārsteigts, ka šis baltais akmens valnis, kurš atrodas tik tuvu un uz kura izšaujas baltas dūmu strūkliņas, ka tieši šis valnis ir ienaidnieks •— viņš, kā to dēvē zaldāti un matroži.

Ļoti iespējams, ka jūras virsnieks aiz godkāres vai, vienkārši, lai sagādātu sev pašam prieku, gribēs jūsu klātienē mazliet pašaudīt. «Komendors un apkalpe pie lielgabala!» Un kādi četrpadsmit matroži žirgti un līksmi, viens iebāzdams kabatā pīpi, otrs, pabeigdams gremot sausiņu un klaudzinādams ar naglotajiem zābakiem pa platformu, pieies pie lielgabala un pielādēs to. Ielūkojieties šo vīru sejās, stājā un kustībās: ikvienā grumbā, ikvienā šajā iedegušajā sejā ar platiem vaigu kauliem, ikvienā muskulī, plecu platumā un milzīgos zābakos ieauto kāju resnumā, ikvienā kustībā — mierīgā, stingrā un rāmā — redzamas krievu cilvēka spēka galvenās iezīmes — vienkāršība un stūrgalvība; bet šeit jums šķitīs, ka ikvienā, sejā briesmas, niknums un ciešanas bez šīm galvenajām iezīmēm vēl uzspiedušas pašcieņas, cildenu domu un jūtu izpausmes pēdas.

Piepeši jūs pārsteidz tik šausmīgs grāviens, kas satricina ne vien jūsu dzirdes orgānus, bet visu būtni, un visu jūsu miesu pārņem drebuļi.

Grāvienam seko aizlidojošā šāviņa svilpšana, un biezi pulvera dūmi aizsedz jūs, platformu un matrožu melnos augumus, kas uz tās kustas. Sakarā ar šo šāvienu jūs dzirdēsiet visādas matrožu valodas un redzēsiet viņu apgarotību un pavisam negaidītu jūloņu izpausmi, varbūt tās ir niknuma un atriebības jūtas pret ienaidnieku, kādas slēpjas ikviena cilvēka krūtīs. «Pašā abrazurā iekrita, liekas divus nosita … eku, aiz' nesa,» — jūs dzirdēsiet priecīgus izsaucienus. «Bet nu gan viņš noskaities: tūliņ plās mums virsū,» — kāds ieteiksies. Un tiešām, drīz vien jūs sev priekšā ieraudzīsiet zibeni un dūmus; sargzaldāts, kas stāv uz brustvera, uzsauks: «Liel-ga-bals!» Tūliņ pēc tam jums garām nosvilps bumba, nokritīs zemē un, izrāvusi bedri, izsvaidīs ap sevi dubļu šļakatas un akmeņus. Šī bumba saniknos baterijas komandieri. Viņš pavēlēs pielādēt otro un trešo lielgabalu, ari pretinieks sāks atbildēt uz šāviņiem, un jūs pārdzīvosiet interesantas jūtas, dzirdēsiet,un redzēsiet interesantus notikumus. Sargzaldāts atkal iekliegsies: «Lielgabals!», un jūs dzirdēsiet tādas pašas skaņas un grāvienus, tādas pašas šļakatas vai ari viņš iekliegsies: «Miezeris!» [3] , un jūs dzirdēsiet vienmērīgu, diezgan patīkamu un tādu bumbas svilpienu, kas it nemaz nemodina baismu priekšstatu, dzirdēsiet, ka šie svilpieni jums tuvojas un kļūst. straujāki, tad ieraudzīsiet melnu bumbu, manīsiet triecienu pret zemi un jūtamo, skanīgo bumbas sprādzienu. Svilpdamas un sprakstēdamas uz visām pusēm lidos šķembas, gaisā iekauksies akmeņi un jūs apšļāks ar dubļiem. Dzirdot šis skaņas, jūs vienā un tai pašā laikā izjutīsiet savādas baudas un baiļu jūtas. Tajā brīdī, kad, jūs zināt, šāviens lido šurp, jums katrā ziņā iešausies prātā, ka šis šāviņš jūs nogalinās; bet patmīlības jūtas jums iedveš spēku, un neviens nepamanīs baismas, kas sažņaudz jums sirdi. Toties, kad šāviņš netrāpījis aizlido garām, jūs atžirgstat un jūs pārņem līksmas un neizsakāmi patīkamas jūtas, gan tikai uz mirkli, un jūs šajās briesmās un rotaļā ar dzīvību un nāvi izbaudāt savādu tīksmi; vēlaties, kaut jel vēl un vēl un jo tuvāk jums kristu bumbas un lodes. Un tad sargzaldāts savā skaļajā un dobjajā balsī vēlreiz iekliedzas: «Miezeris!», vēlreiz atskan bumbas svilpiens, grāviens un sprādziens, bet reizē ar šo dārdoņu jūs pārsteidz cilvēka vaidi. Jūs reizē ar nestuvēm pieejat klāt ievainotajam, kas nošķiests ar dubļiem un asinīm

un izskatās tik dīvains, nemaz vairs pēc cilvēka. Matrozim saplosītas krūtis. Pirmajā brīdī viņa dubļiem notašķītajā sejā redzamas tikai bailes un it kā liekuļota, priekšlaicīga sāpju izteiksme, raksturīga cilvēkam šādā stāvoklī; bet, kad viņam pienes nestuves, un viņš pats tajās nogulstas uz veselajiem sāniem, jūs pamanāt, ka šo viņa sejas izteiksmi nomaina savāda aizgrābtība un cildenu, neizsakāmu domu izpausme: acis kvēlo,, zobi sakosti, galva ar grūtībām paslejas augšup, un tajā bridi, kad nestuves paceļ, viņš tās aptur un ar pūlēm, drebošā balsī uzsauc biedriem: «Piedodiet, brālīši!» grib vēl ko teikt un, redzams, teikt kaut ko aizkustinošu, bet tikai vēlreiz atkārto: «Piedodiet, brālīši!» Tajā brīdī pie viņa pieiet biedrs matrozis, uzliek cepuri ievainotajam galvā, ko viņš pats paliec tam pretī, un mierīgi, vienaldzīgi, rokas vicinādams, atgriežas pie sava lielgabala. «Sitā katru mīļu dieniņu aiziet cilvēki septiņi vai astoņi,» jums saka jūras virsnieks, atbildēdams uz šausmu izteiksmi jūsu sejā, un žāvādamies satin no dzeltena papīra smēķi

Страница 4 из 35

Назад 1…3 4 5…35 Далее