Загрузка...

AI-разбор доступен после входа

Суть книги, пересказ, главный конфликт, ключевые идеи, вывод, кому полезна, главные темы, персонажи и цитаты можно получить после входа в BookRa.

auto_awesomeПолучить AI-разбор

О книге

Дата написания1970-01-01
Язык книгиen
Возрастное ограничение12+

Читать онлайн

Страница 1 из 18

Annotation

VILJAMS ŠEKSPĪRS

KOPOTI RAKSTI II

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA 1963

Redakcijas kolēģija: M. Ķempe, E. Smiļģis, J. Sudrabkalns Kārļa Egles sakārtojums Mākslinieki A. Stankevičs un V. OzoliņšVILJAMS ŠEKSPĪRS

RIČARDS II

Traģēdija piecos cēlienos

Tulkojuši Jēkabs Jansons-Saiva un Aivars Jansons-Saiva

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PERSONAS

PIRMAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Londona. Karaļa Ričarda pils.

OTRA AINA Hercoga Lenkastera pils

TREŠA AINA Cīņas arēna Koventrijā.

CETURTA AINA

OTRAIS CELIENS

PIRMĀ AINA Istaba Ilijnamā.

OTRA AINA Vindzoras pils.

TREŠĀ AINA Tuksnesīga vieta Glosteršīrā.

CETURTA AINA Nometne Velsā.

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Bristoles pils priekšā.

OTRA AINA

TREŠA AINA Velsa.

CETURTA AINA Lenglijas pils.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Vestminsteras pils zāle.

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Londona.

OTRA AINA Hercoga Jorka pils.

TREŠA AINA Vindzoras pili.

CETURTA AINA Turpat.

PIEKTĀ AINA

SESTĀ AINA Vindzoras pils.

VILJAMS ŠEKSPĪRS

RIČARDS II

Traģēdija piecos cēlienos

PERSONAS

Karalis Ričards II

Džons Gaunts, Lenkasteras hercogs

Edmunds Lenglijs, Jorkas hercogs

Henrijs, saukts Bolingbruks, Herfordas hercogs,

Džona Gaunta dēls; vēlākais karalis Henrijs IV

Omerlas hercogs, Jorkas hercoga dēls

Tomass Moubrejs, Norfolkas hercogs

Sariļas hercogs

Grāis Solsberijs

Lords Barklijs

Bušiļs

Begots karaja Ričarda mīluļi Grins

Grāis Nortumberlends

Henrijs Persijs, saukts Karstgalvis, viņa dēls

Lords Ross

Lords Viloubijs

Lords Ficvoters

Karlailas bīskaps

Vestminsteras abats

Lordmaršals

Sers S/īvenss Skrūps

Sers Pīrs Ekstons

Velsiešu virsnieks

Karaliene, Ričarda II sieva

Jorkas hercogiene

Glosteras hercogiene Karalienes galma dāmas

Lordi, heroldi, virsnieki, kareivji, divi dārznieki, sargs, ziņnesis, staļļa puisis un citi kalpotāji

Notiek dažādās vietās Anglijā un Velsā. (Laiks — 1398.—1400.)

PIRMAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Londona. Karaļa Ričarda pils.

Ienāk karalis Ričards un Džons Gaunts ar citiem augstmaņiem un

pavadoņiem.

Ričards.

Džon Gaunt, mans vecais krietnais Lenkaster! Vai savu drošo dēlu atvedi, Kā pienākums un zvērests tevim liek, Lai atkārto viņš bargo apsūdzību, Kur hercogs Norfolks tika apvainots, Mums toreiz nebij laika uzklausīt.

Gaunts.

Jā gan, mans kungs.

Ričards.

Tad saki man — kas viņam padomā? Vai neapsūdz viņš sena naida dēļ Vai arī pamatoti uzbrūk tam Kā nodevējam lojāls pavalstnieks?

Gaunts.

Cik spēju izdibināt par šo strīdu — Te sena naida nav, tik nojauta, Ka apdraudēta jūsu augstība.

Ričards.

Saukt abus šurp, lai vaigu vaigā tiekas, Lai acs pret aci niknie pretnieki, Tad dzirdēsim tos brīvi runājam.

Daži galminieki aiziet.

Šie abi augstprāši aiz naida sūra Kā uguns ātri, vētraini kā jūra.

Ienāk Bolingbruks un Moubrejs.

Bolingbruks.

Lai daudzus gadus dzīvo laimīgi Mans žēlīgais un augstais pavēlnieks!

Moubreļs.

Lai katra diena laimes pārpilna, Līdz kamēr debess, apskauzdama zemi, Pin nemirstību jūsu vainagā!

Ričards.

Paldies! Bet, kā to rāda jūsu strīds,

Ka vainojat viens otru nodevībā,

Tad viens no jums tik pieglaimoties grib.

Teic, brālēn Herford, — ko gan noziedzies

Pret mums ir hercogs Norfolks, Tomass Moubrejs?

Bolingbruks.

Lai debesis šos manus vārdus dzird! Kā padevīgs un lojāls pavalstnieks, Kam sava prinča dzīvība ir dārga, Un brīvs no katra akla ienaida Es karaļtiesas priekšā nāku sūdzēt. Nu, Tomas Moubrej, griežos es pie tevis: Liec vērā, esmu gatavs savus vārdus Ar miesu šeit virs zemes aizstāvēt Un nemirstīgo dvēsli debesīs. Tu esi nodevējs un nelietis. Tu augstdzimis, bet dzīvo zemiski.

Jo dzidrāk atmirdz zilās debesis, Jo draudīgāks šķiet tumšais mākonis. Lai apkaunojums tevi vēlreiz skartu, Tev rīklē triecu nodevēja vārdu. Un vēlos, kaut mans valdnieks atļautu Man teikto pierādīt ar zobenu.

Moubrejs.

Mans dzedrais vārds lai šaubas nerada

Par manu dedzību, jo bābisks ķīviņš

Un divas strīdā iekarsušas mēles

Šo lietu mūsu starpā neizšķirs.

Vispirms lai atdziest karstās asinis,

Es tomēr neesmu tik pacietīgs,

Lai klusētu un neteiktu nekā.

Tik cienība pret jūsu augstību

Liek vārdu brīvo plūsmu iegrožot,

Kas citādi gan trauktos viņa melus

Ar uzviju sviest sejā atpakaļ.

Ja nebūtu tā asins dižciltīga

Un radinieks viņš manam karalim,

Es uzspļaudams to cīņā aicinātu

Un nosauktu par gļēvuli un blēdi.

Arvien es gatavs cīnīties ar viņu,

To uzmeklēt, kaut nāktos kājām skriet

Līdz ledus klātām Alpu galotnēm

Vai kādai citai tuksnesīgai vietai,

Kur vien tik angļa kāja minuši,

Bet pagaidām lai šāds mans taisnojums —

Pie mana goda, kungs, viņš melo jums!

Bolingbruks

nomet cimdu.

Lūk, bālais nelga, cimdu nometot, Es atsakos būt rada karalim, Lai šķērslis nav tev mana dižciltība, Ko tu aiz bailēm, ne aiz cieņas vairies. Ja vainas apziņā tev pietiek spēka Šo manu ķīlu pacelt, — noliecies!

Pēc visiem bruņinieku likumiem Es cīņā pierādīšu savus vārdus Un ļaunumu, ko tu vēl perini.

Moubrejs,

paceļot cimdu.

Es paceļu. Pie sava zobena, Kas reiz man deva bruņinieka vārdu, Tev zvēru atbildēt, kā pienākas, Kā vien to prasa bruņnieciska tiesa. Un lai no segliem dzīvs vairs neizkāpju, Ja esmu nodevējs vai kādu krāpju.

Ričards.

Kādēļ to brālēns Herfords apvaino? Tai jābūt tiešām ļoti smagai vainai, Lai mums pret viņu rastos aizdomas.

Bolingbruks.

Es liecinu — un dzīvība tam ķīla, — Viņš saņēmis ir astoņtūkstoš noblu, Ko algas maksāt jūsu kareivjiem, Un savām vajadzībām pievācis Kā krāpnieks nelietīgs un nodevējs. Bez tam vēl gribu cīņā pierādīt — Šepat vai tālākajā zemes malā, Ko skatījusi kāda angļa acs, — Ka pirmsākums it visām nodevībām, Kas astoņpadsmit gados savērptas, Arvien bij kūdītājs un viltnieks Moubrejs. Vēl vairāk gribu teikt un apgaismot Tā nelietīgo dzīvi, pierādot, Ka Glosters miris viņa vainas dēļ, Jo, sakūdīdams naivos pretniekus, Šis nodevējs tā tīro dvēseli Ar asinsstraumēm projām aizskaloja. Tāpat kā tās, kas lija Ābelam, Šīs asinis no mēmās zemes brēc

Uz mani, prasot taisnību un sodu. Pie senču goda, lai šeit visi dzird! Šī roka atriebs to, vai gribu mirt.

Ričards.

Cik augstu lepna apņēmība sniedz! Nu, Tomas Norfolk, ko tu atbildēsi?

Moubrejs.

Ak, lai mans valdnieks novērš savu vaigu Un ausīm liek uz brīdi kurlām būt, Līdz pasaku šim asins kauna traipam, Kā goda vīri šādus meļus nīst.

Ričards.

Nav partejiska, Moubrej, mana acs, Ne auss; ja būtu man viņš ne vien brālēns, Bet brālis īsts vai troņa mantinieks, Pat tad — pie sava sceptera es zvēru — Šī mūsu svētās asins tuvība To nesargātu, ne ar liktu klupt Tā manai nelokāmai godprātībai. Viņš, Moubrejs, mūsu pavalstnieks, kā tu; Tev brīvi izteikties es atvēlu.

Moubrejs.

Tad, Bolingbruk, caur rīkli viltīgo Lai skan līdz pašai dvēselei: tu melo! Trīs daļas aizņēmuma par Kalē Es karaspēkam laikā izmaksāju, Bet atlikums man krita likumīgi, Jo to mans valdnieks bij man parādā Par ceļa izdevumiem Francijā, Kad pārvedu es viņam karalieni. Nu aizrijies ar meliem! Glosteru Es nenonāvēju. Bet man ir kauns, Ka, nevērojot svēto zvērestu, Pēc jūsu dzīvības reiz tīkoju, Lord Lenkaster, ko augsti cienu es,

Kaut esat mana ienaidnieka tēvs.

Sis pārkāpums man smagi sirdi spiež.

Nesen pie grēksūdzes es atzinos

Un nožēlodams piedošanu lūdzu

No jūsu gaišības. Es ceru, man ir piedots.

Tik daudz es vainīgs — visu pārējo

Страница 1 из 18

Назад1218Далее

Вам также может понравиться

Страница 1 из 2

Назад12Далее