Triloģijas otrajā daļā, romānā «Roma», E. Zolā allēlo abata Pjēra Fromāna tālākās gaitas, parāda, kā jaunais garīdznieks, uzturoties mūžīgajā pilsētā Romā, aizstāv pie pāvesta savu grāmatu, kā pa grūtu maldu un vilšanos ceļu beidzot nonāk pie patiesās atziņas. Rakstnieks plaši tēlo arī tā laika Romas sabiedrību — aristokrātus un garīdzniecību —, ka arī antīko Romu ar tās slavas apvītajiem pieminekļiem.

Émile Zola Rome

Paris, Bibliothиque-Charpentier G. Charpentier et E. Fasquelle, йditeurs 1396

No franču valodas tulkojusi Milda Kazimira

Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Mākslinieks Māris Ozoliņš Noformējums, «Zvaigzne», 1987

III

VII

VIII

XII

XIII

XIV

XVI

Emīls Zolā

Roma

Romāns 2. Izdevums

1

Nakti vilciens bija ilgi kavējies starp Pizu un Civita-vekiju, un pulkstenis jau rādīja gandrīz deviņi rītā, kad abats Pjērs Fromāns pēc nogurdinoša, divdesmit piecu stundu ilga brauciena beidzot nokļuva Romā. Viņam līdzi bija vienīgi rokassoma, viņš ātri izlēca no vagona atbraucēju drūzmā, atvairīdams nesējus, kas devās šurp, un, satverdams pats savu vieglo somu, steidzās būt viens un vērot apkārtni. Tūlīt viņš iekāpa kādā no vaļējiem ormaņu pajūgiem, kas rindojās gar ietvi Piecsimtu laukumā pie stacijas, novietodams somu sev blakus, kad bija pateicis važonim adresi:

— Džūlijas iela, Bokanēru pils.

Bija trešais septembris, pirmdiena, un šai rītā debeŠis mirdzēja skaidras, bezgala dzidras un liegas. Važonis, maza auguma resnītis spulgām acīm un baltiem zobiem, bija pasmaidījis, pēc izrunas pazīdams franču garīdznieku. Viņš pātagoja savu vājo zirdziņu, un rati aizripoja romiešu spodro vienjūgu jautrajā gaitā. Bet gandrīz tūdaļ, pabraucis garām nelielā skvēra apstādījumiem un nokļuvis Terīņu laukumā, viņš pagriezās, joprojām vēl smaidīdams, ar pātagu rādot uz drupām.

— Diokleciāna lertnas, — viņš teica lauzītā franču valodā, kā laipns važonis, kurš gribēja palikt ārzemniekiem un nodrošināt sev braucējus.

No Vimināla augstienes, kur atrodas stacija, pajūgs slaidiem rikšiem devās lejup pa Nacionālās ielas kraujo nogāzi. No šī brīža važonis nemitīgi pievērsās Pjēram, rādīdams uz katru garāmslīdošo pieminekli ar vienu un to pašu žestu. Platā ceļa šajā galā bija redzamas vienīgi jaunas celtnes. Tālāk pa labi pacēlās zaļo lapotņu masīvi, virs kuriem aizstiepās ļoti gara, dzeltena ēka, līdzīga klosterim vai kazarmām.

— Kvirināls, karaļa pils, — paskaidroja važonis.

Kopš nedēļas, kad Pjēra ceļojums tika izlemts, viņš bija aizvadījis augas dienas, studējot pēc grāmatām un kartēm Romas plānu. Tādējādi viņš spēja pazīt apvidu, nejautājot pēc ceļa, un važoņa paskaidrojumiem bija jau sagatavots. Pjēru reizēm tomēr vēl mulsināja pēkšņās no-kalncs un pastāvīgās kraujas, kas zināmus pilsētas kvartālus izveidoja terasēs. Važoņa balss kļuva skaļāka, lai gan mazliet ironiska, un viņa pātagas vēzieni plašāki, kad viņš nosauca milzīgu celtni kreisajā ceļa pusē; tā bija vēl jauna un tikko nobalsināta, atgādinot gigantisku, no akmeņiem ceptu pīrāgu, pārslogota skulptūrām, frontoniem un statujām.

— Nacionālā banka.

Kad, virzoties lejup, rati nogriezās kādā trīsstūrainā laukumā, Pjērs pavērsa skatienu augšup un aizrautības jūsmā ieraudzīja visai augstas, lielas, gludenas mūra sienas atbalstītu gaisa dārzu, no kura debesu dzidrumā pacēlās simtgadīgas pinijas skaistais, spēcīgais apveids. Pjērs izjuta visu Romas diženumu un daiļumu.

— Villa Aldobrandini.

Tad vēl vairāk lejup ātri pavīdēja aina, kas viņu dziļi saviļņoja. Iela no jauna strauji liecās lokā, un pēkšņi šai tumsas leņķī pavērās gaismas palu applūdināta sprauga. No augšas raugoties, tā šķita gluži balta, kā pašas saules avots, kur virmo žilbinoši zelta putekļi, un šajā rīta mir-dzā slējās augšup milzīga, zeltā vizoša marmora kolonna tai pusē, pār kuru jau gadsimtiem ilgi uzlecoša saule lēja savus starus. Pjērs bija pārsteigts, kad važonis viņam to nosauca, jo tādu viņš to nebija sev iztēlojis, tik apburošu gaismas spulgā starp tumšajām ēnām.

— Trajāna kolonna.

Nogāzes pakājē Nacionālā iela meta līkumu pēdējo reizi. Kamēr zirgs rikšoja, važonis atkal minēja nosaukumus — Palazzn Colonna. kuras dārzu ierobežoja panīkušas cipreses; Pahizzo Torlonia, pa pusei izjaukta, lai to bagātinātu jauniem rotājumiem; Palazzo di Venezia, kaila un baiga ar saviem robainajiem mūriem, ar viduslaicīga cietokšņa traģisko skarbumu, kas mūsdienu pilsoniskajā dzīvē bija aizmirsts. Pjēra pārsteigums auga, viņš taču bija gaidījis ko citu. Jo sevišķi viņu samulsināja važonis, ar pātagu svinīgi rādīdams Korso — garu, šauru ielu, tikko Parīzes Sentonorē ielas platumā; kreiso ielas pusi apgaismoja spožā saule, labā grima melnajā ēnā, un šīs ielas galā tālais Tautas laukums vīdēja kā spoža zvaigzne; vai tāda

bija šīs pilsētas sirds, slavenā pastaigas vieta, galvenā dzīvības artērija, pa kuru plūda visas Romas asinis?

Rati jau bija nogriezušies Viktora Emanuēla korso, kas ir turpinājums Nacionālajai ielai, — abas izveidojušās no diviem robiem, kas bija cirsli katrs no savas puses vecpilsētā, sadalot to divās dajās no vienas malas līdz otrai, no stacijas līdz Svētā eņģeļa tiltam. Pa kreisi II Gesū baznīcas apaļā apsīda vizmoja gaiši dzeltena rīta saulē. Tad starp šo dievnamu un smagnējo Palazzo Attieri, kuru neviens nebija iedrošinājies noārdīt, iela sašaurinājās un pajūgs iekļuva miklā, ledainā krēslā. Toties viņpus laukuma, II Gesīi baznīcas priekšā, saule atkal attina savus žilbinošos zelta autus, bet tālē — Arkoeli ielas galā, kas arī grima ēnā, pēkšņi iznira saulstaru apmirdzētas palmas.

— Kapitolijs, lūk, tur, — važonis skaidroja.

Priesteris strauji izliecās no ratiem. Viņš saskatīja vienīgi zaļu laukumu krēslainas ejas galā. Pjēru stindzināja šis pēkšņās siltās gaismas un salto ēnu maiņas. Stāvot pie Palazzo di Venezia un II Gesū baznīcas, viņam šķita, ka pagātnes nakts ledaini gulstas uz viņa pleciem, bet tad pie katra laukuma, katrā jaunā ielas pagriezienā viņam likās, ka atkal aust gaisma, līksme un dzīves glāsainais siltums. Dzeltenās saules stari krita pār jumtiem, asi pāršķeļot violetās ēnas. Starp namu fasādēm kā svītras vīdēja debesu zilgme, gaiša un viegla. Elpojot šo gaisu, Pjērs izjuta tajā kādu sevišķu, vēl neskaidru un trauksmainu smaržu, kāda augļa garšu, kas vēl kāpināja viņa ceļojuma satraukumu.

Viktora Emanuēla korso, par spīti neregularitātei, ir tomēr ļoti skaista, moderna iela, un Pjērs varēja iedomāties, ka atrodas jebkurā lielpilsētā ar milzīgām, laikmetīgām celtnēm. Bet, kad viņš brauca gar Cancellaria, kas ir Bramanles meistardarbs, tipisks romiešu renesanses piemineklis, šī celtne viņā atkal izraisīja izbrīnu, un domās viņš atgriezās pie. jau redzētajām pilīm, pie kailās, smagnējās un kolosālās arhitektūras, pie milzīgajiem akmeņu kubiem, kas līdzinās slimnīcām vai cietumiem. Nekad Pjērs nebūtu spējis iztēloties sev slavenās romiešu pilis bez jebkādas grācijas, bez fantāzijas, bez jebkāda ārēja daiļuma. Tas viss acīmredzot bija ļoti skaists, un beidzot viņš tomēr to droši vien sapratīs, bet tas prasīja' ilgākas pārdomas.

Страница 1 из 194

Назад1 2…194 Далее