Загрузка...

AI-разбор доступен после входа

Суть книги, пересказ, главный конфликт, ключевые идеи, вывод, кому полезна, главные темы, персонажи и цитаты можно получить после входа в BookRa.

auto_awesomeПолучить AI-разбор

О книге

Дата написания1970-01-01
Язык книгиit
Возрастное ограничение12+

Читать онлайн

Страница 1 из 225

Annotation

Džovanni Bokačo

Dekamerons

Dekameronā ietvertie notikumi risinās ap 1350. gadu ārpilsētas villā, kur no netālajā Florencē trakojošā mēra glābjas septiņas sievietes un trīs vīrieši. Lai īsinātu laiku, viņi stāsta dažādus patiesus un personiski pieredzētus atgadījumus par tēmu, ko ik vakaru izvirza izvēlēts Kompānijas Karalis vai Karaliene – par cilvēka gribasspēku, par laimīgu un nelaimīgu mīlestību, asprātības lielo varu , šķīstību un godaprātu. Tālaika izglītotajā sabiedrībā “Dekamerons” izraisīja sašutumu, cilvēkiem šķita, ka šis darbs iezīmē literatūras dievišķās sūtības galu, sagandē šo augsto mākslu ar prastumu un zemiskumu. Savukārt pats Bokačo mīlēja vidējās un zemākās šķiras cilvēku optimismu, asprātību, ar kādu viņi prot izkļūt no neveiklām situācijām, kā arī spēju dziļi sajust un līdzpārdzīvot, ko arī satīriskā stilā atklāja savā “Dekameronā" Džovanni Bokačo

Šai izdevuma reproducēti kokgrebumi No Džovanni Bokačo «Dekamerona» pirmiespieduma 1498. g. Venēcija

Tulkojkusi Maija Kvelde

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

LVI 1955

PRIEKŠVĀRDI

pirmā diena

pirmā novele

otrā novele

TREŠĀ NOVELE

CETURTĀ NOVELE

PIEKTĀ NOVELE

SESTĀ NOVELE

|septītā novele

astotā novele

devītā novele

desmitā novele

OTRĀ DIENA

PIRMĀ NOVELE

Otra novele

TREŠĀ NOVELE

ceturta novele

piektā novele

sestā novele

SEPTĪTĀ NOVELE

astotā novele

devītā novele

desmitā novele

TREŠĀ DIENA

pirmā novele

otrā novele

treša novele

ceturtā novele

piektā novele

SESTĀ NOVELE

SEPTITĀ NOVELE

astotā novele

Devitā novele

Desmitā novele

CETURTĀ DIENA

PIRMĀ NOVELE

OTR A NOVELE

TREŠĀ NOVELE

ceturtā novele

piektā novele

Sesta novele

septītā NOVELE

astotā novele

DEvitā novele

Desmita novele

PIEKTĀ DIENA

pirmā novele

OTRĀ NOVELE

TREŠĀ NOVELE

CETURTĀ NOVELE

PIektā novele

SESTĀ NOVELE

SEPTĪTĀ NOVELE

Astotā novelE

DEVITA NOVELE

DESMITĀ NOVELE

SESTĀ DIENA

PIRMĀ NOVELE

OTRĀ NOVELE

TREšA NOVELE

ceturta novele

PIEKTĀ NOVELE

SESTĀ NOVELE

septītā novele

ASTOTA NOVELE

DEVĪTĀ NOVELE

DESMITĀ NOVELE

SEPTĪTĀ DIENA

PIRMĀ NOVELE

otrā novele

trešā novele

CETURTĀ novele

piektā novele

SESTĀ NOVELE

septītā novele

astotā novele

devītā novele

desmitā novele

ASTOTĀ DIENA

pirmā novele

Otrā novele

TREŠĀ NOVELE

CETURTĀ NOVELE

PIEKTĀ NOVELE

SEstā novele

septītā novele

ASTOTĀ NOVELE

Devitā novele

DESMITA NOVELE

DEVĪTĀ DIENA

PIRMĀ NOVELE

OTrā noveli

TREŠA NOVELE

ceturtā novele

piekta novele

SESTĀ NOVELE

SEPTĪTĀ NOVELE

ASTOTĀ NOVELE

DEVĪTĀ NOVELE

desmitā novele

DESMITĀ DIENA

pirmā novele

OTRĀ NOVELE

treša novele

ceturtā novele

piektā novele

SESTA NOVELE

septītā novele

Astota novele

devītā novele

DESMITA NOVELE

Autora beigu vārdi

PIEZĪMES

daŽi vārdi par BokaČo un viņa «Dekameronu»

SATURS

DŽOVANNI BOKAČO

DEKAMERONS

.

ŠAI IZDEVUMA REPRODUCĒTI KOKGREBUMI NO DŽOVANNI BOKAČO «DEKAMERONA» PIRMIESPIEDUMA 1498. G. VENĒCIJA

Še sākas grāmata DEKAMERONS saukta ari Princis Galeoto; tā satur simt noveļu, ko desmit dienās izstāsta septiņas dāmas un trīs jauni cilvēki

PRIEKŠVĀRDI

Cilvēka dabā ir just līdzi apbēdinātiem, un, lai gan tā pieklātos katram, it sevišķi mēs prasām līdzjūtību no tādiem, kam pašiem kādreiz vajadzējis mierinājuma un kas to atraduši citos. Ja ir tādi, kam līdzjūtība dažkārt bijusi nepieciešama, dārga vai sagādājusi prieku, tad es esmu viens no viņiem, jo no pašas agrās jaunības līdz šim laikam es bez mēra liku kvēlojis visaugstākajā un cēlākajā mīlestībā, varbūt pat vairāk, neka, par to runājot, piederētos manam zemajam stāvoklim. Kaut gan daži, kas prata klusēt, par to uzzinājuši, mani tadēj slavēja un vē! vairāk cienīja, tomēr man bija jāizcieš vislielākās mokas, protams, ne jau mīlētās dāmas cietsirdības dēj, bet pārmērīgās kaislības dej, ko manā dvēsele aizdedzināja neapvaldītā iekāre: nejaujot apmierināties ar sasniedzamo, tā bieži sagādāja man vairāk sirdssāpju, nekā būtu bijis vajadzīgs. Šādās sirdssāpēs man ļoti palīdzēja kāda drauga mīlīgā valoda un teicamie mierinājumi, kādēļ esmu cieši pārliecināts, ka vienīgi tāpēc nenomiru. Bet, kā labpatika Tam, kas, būdams Bezgalīgs, ar negrozāmu likumu nosaka galu visām pasaulīgajām lielām, ar laiku pati no sevis apsīka arī mana mīlestība, par jebkuru citu dedzīgāka, ko nebija varējis nedz salauzt, nedz satricināt spēks, kads piemīt vispārīgām ieskatam vai padomam, vai acīm redzamam apkaunojumam, vai iespējamām briesmām, lā ka tagad man dvēselē ir palicis vienīgi prieks, ko mīlestība mēdz sniegi tādiem, kuri pārāk necenšas ienirt tās visdziļākajās dzīles; tāpēc, ja agrāk ta parasti bija mocoša, tagad, kad visas bēdas pāri, es to jūtu tīkamu.

Kaut ari ciešanas ir beigušās, tādēļ nav izgaisušas atminas par to labo, ko man darījuši draugi, kuri, man labu vēlēdami,

skuma par manām nedienām, un, man šķiet, šīs atmiņas var izgaist tikai līdz ar manu nāvi. Tā kā, manuprāt, pateicība ir no visiem tikumiem visvairāk slavējama un tās pretstats nopeļams, tad, lai neliktos nepateicīgs, esmu nolēmis tagad, kad varu saukt sevi par brīvu, atdarot par saņemto, sniegt kādu stiprinājumu — cik nu ir manos niecīgajos spēkos — ja ne tiem, kuri man palīdzēja, jo viņiem tas varbūt nav nepieciešams viņu saprāta vai laimīgā likteņa dēļ, tad kauču tādiem, kam šāds stiprinājums būtu vajadzīgs. Un, kaut ari pēdējiem mans atbalsts jeb, teiksim, mierinājums varētu būt vai tiešām izrādītos niecīgs, tomēr man liekas, ka mierinājums pirmām kārtām sniedzams tur, kur vajadzība pēc tā vislielākā, jo tur tas noderēs visvairāk un arī tiks visvairāk novērtēts.

Kas gan noliegs, ka mierinājumu, lai kāds tas būtu, daudz vairāk pieklājas dāvāt daiļajām dāmām nekā vīriešiem? Viņas, būdamas biklas un kautrīgas, glabā maigajās krūtīs apslēptas mīlestības liesmas, kas ir spēcīgākas par atklātajām, — kā tas zināms katram, kurš tādas izjutis. Turklāt sievietes, pakļaujoties tēva, mātes, brāļu un vīra gribai, patikai un rīkojumam, lielāko cāļu laika pavada, ieslēgtas šaurajās istabās, kur, gandrīz pilnīgā bezdarbībā sēžot, gribot negribot prātā vienlaikus nāk dažādas domas, kas vienmēr nevar būt tikai jautras. Un, ja nu •šīs domas aiz dedzīgām ilgām izvēršas grūtsirdībā, kas pārņem dvēseli, viņas, diemžēl, nespēj no tās izrauties, kamēr kāda jauna, patīkama saruna to neizkliedē; turklāt sievietes daudz mazāk spēj pretoties skumjām nekā vīrieši. Ar vīriešiem, kas iemīlējušies, tā nemēdz notikt, par ko mēs viegli varam pārliecināties. Ja nomāc grūtsirdība vai drūmas domas, vīriešiem ir dažādi līdzekļi, lai tās remdinātu vai izkliedētu, jo viņi, ja vien vēlas, var klaiņot apkārt, daudz ko redzēt ur. dzirdēt, var medīt putnus un zvērus, zvejot, izjāt, spēlēt vai tirgoties. Tādā veidā viņu prāts ir pilnīgi vai pa daļai nodarbināts un mazākais uz kādu laiku pasargāts 110 skumjām domām; pēc tam — tā vai citādi — nāk iepriecinājums vai arī sāpes aprimst.

Страница 1 из 225

Назад12225Далее

Вам также может понравиться

Страница 1 из 195

Назад12195Далее