«Iliadas» sižetu veido neliels Trojas kara posms — 50 dienu notikumi desmitajā kara gadā. Par kara priekšvēsturi un kara norisi līdz «īliadā» attēlotajai epizodei dzejnieks gandrīz neko nestāsta — tie klausītājiem bijuši zināmi no plaši izplatītajam teiksmām.

No grieķu valodas tulkojis A. Ģiezens

Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

A. Feldhūna ievads

A. Giezena un A. Feldhūna komentāri

Mākslinieks Kurts Fridrihsons

LVI 1961

ILIADA, HOMĒRS, TROJA

АНILLEJS

ZЕVS

HELĒNE

AREJS

DIОMĒDS

Andromahe

PARIDS

POSEIDONS

NESTORS

ODISEJS

AGAMEMNONS

НЕКТОRS

AJANTS, OĪLEJA DĒLS

HĒRA

AJANTS, TELAMONA DĒLS

PATROKLS

MENELĀJS

ТЕТIDА

ВRISEĪDА

АINEJS

HĒFАISTS

АTĒNА

ANTILOHS

PRIАMS

KOMENTĀRI

PASКAIDROJUMI

TERMINU VĀRDNĪCA

SATURS

Homērs

Iliada

ILIADA, HOMĒRS, TROJA

Senajā Grieķijā bija pazīstama vesela virkne episku sacerējumu, kas sižetiski saistījās ar tā saucamo Trojas karu, bet mūsu dienas sasnieguši vienīgi divi no tiem — «Iliada» un «Odiseja». Par pārējiem Trojas cikla epiem gūstam priekšstatu galvenokārt no atiešu traģēdijas, kas izmantojusi to sižetus, vēlāko rakstnieku sniegtiem satura atstāstījumiem un piezīmēm, kā arī ļoti niecīgiem fragmentiem. Šie epi radās pēc «īliadas» un «Odisejas» un balstījās uz tām gan sižetiski, gan izteiksmes līdzekļu ziņā, un to sižetu kopums aptvēra visus notikumus, kas veidoja Trojas kara vēsturi (protams, mitoloģiskā plāksnē).

Trojas kara priekšvēsturi un nolikumus laikā līdz «Ahilleja dusmām» atstāstījis eps «Kiprijas». Tajā tātad bijis arī stāsts par to, kā Trojas valdnieka Priama dēls Parids triju dievju — Hēras, Atēnas un Afrodītes strīdu par to, kura no tām skaistākā, izšķīris par labu mīlas dievei Afrodītei, kas Parīdu iekārdinājusi ar solījumu, ka tas varēšot iegūt visskaistāko sievieti. Vēlāk Parids, dodoties meklēt šo dieves apsolīto sievieti, nokļuvis Spartā un no turienes aizvedis uz savu dzimteni valdnieka Menelāja sievu, skaisto Heleni. Tas novedis pie grieķu cilšu ilgstoša kara pret Troju. Sižetiski «Kipriju» turpinājums bija «Iliada». «Aitiopida» stāstījusi par notikumiem pēc Hektora bērēm, ar kuru aprakstu beidzas «Iliada». «Aitiopida» noslēgusies ar to, ka Ahilleju, kas taisās ielauzties Trojā, ar Apollona palīdzību nogalina Parids. Trojas kara beigu posmam bija veltīta «Mazā Iliada» un «Ilijas izpostīšana», kas ietvēra ari pazīstamo epizodi par Trojas zirgu. Vairāki epi, t. s. «Nostoi» («Atgriešanās»), vēstīja par Trojas kara varoņu likteņiem pēc kara. Pie šiem epiem pieder ari «Odiseja». Trojas kara ciklu noslēdza «Tēlegonija», stāsts par Odiseja nāvi no viņa un Kirkes dēla Tēlegona rokas.

Kā teikts epa ievadvārsmās, tradicionālajā dzejnieka uzruna iedvesmotājai mūzai, «Iliadas» temats ir Ahilleja dusmas par pārestību, ko tam nodarījis ahajiešu karaspēka virspavēlnieks Aga- memnons, atņemot Ahillejam viņa sirdij tuvo skaisto gūstekni Brīsēidu. Ahillejs vairs nepiedalās cīņās, un ahajiešu stāvoklis kļūst ļoti kritisks — trojieši tos atspiež līdz pašai jūrai un taisās sadedzināt ahajiešu floti, laupīdami tiem iespēju atgriezties dzimtenē. «Ahilleja dusmu» motīvs nosaka sižeta risinājumu līdz brīdim, kad no Priama dēla Hektora rokām krīt Ahilleja tuvākais draugs Patrokls, kas ahajiešiem tik kritiskā brīdī izlūdzas Ahilleja atļauju iejaukties cīņā, lai tos glābtu no pilnīgas sagrāves. Ar šo brīdi epa sižeta risinājumā arvien spēcīgāk ieskanas draudzības motīvs. Draudzības vārdā Ahillejs atsakās no sava solījuma vairs nepiedalīties cīņās, samierinās ar Agamemnonu^ un domā vairs tikai par atriebību Hektoram, kuru viņš ar Atēnas palīdzību beidzot nogalina divkaujā Trojas mūru priekšā, — epizodē, kas uzskatāma par visa epa dramatisko kulmināciju. Pasaules literatūra zina maz darbu, kur tik spilgti bulu paradītas draudzības jūtas, kā tas darīts «īliadā». Bezgala dažāda ir šo jutu izpausme, kas aptver gan dziļas, izmisīgas skumjas, gan drauga piemiņas godināšanu, rīkojot neparasti spožas sacīkstes kritušajam Patroklam par godu, gan barbariski nežēlīgu atriebību. Eps noslēdzas ar samierinātāju akordu: Ahillejs laipni uzņem sirmo

Priamu, kas naktī ierodas pie viņa kā lūdzējs, un izdod apbedīšanai Hektora līķi — tāda ir Zeva griba, — tomēr par to lūdzot piedošanu kritušā drauga garam.

«Iliadas», tāpat arī «Odisejas» tradicionālais iedalījums 24 grāmatās radies samērā vēlu. To ievedis viens no senatnes izcilākajiem Homēra pētniekiem — Zēnodots Efesietis ( 4. /3. gs. pirms m. ē.), kas darbojies Aleksandrijā, hellēnisma laikmeta kultūras centrā.

«Iliada» ir pārbagāta spilgti individualizētiem, bet statiskiem tēliem. Epa centrālais tēls, protams, ir Ahillejs. Sis jauneklis, dievietes un mirstīga cilvēka dēls, kam lemts tikai īss mūžs, ir grieķu karavīra varonības ideāla iemiesojums. Viņš ir bezgala drosmīgs, bet arī tikpat godkārīgs un patmīlīgs. Maz viņam rūp ahajiešu ciešanas, tikai vislielāko briesmu brīdī viņš atļauj savam draugam Patroklam doties ahajiešiem palīgā, bet — kāda raksturīga detaļa! — piekodinādams, lai draugs aprobežojas ar ienaidnieka atspiešanu no kuģiem un nedomā uzbrukt pašai ienaidnieku pilsētai, jo tas varētu kaitēt viņa, Ahilleja, slavai. Ahillejs ir straujš un kaislīgs — gan mīlestībā un draudzībā, gan naidā un atriebībā. Viņa nežēlība kaujā (sevišķi spilgtas epizodes te ir jaunā Likāona nogalināšana, pareizāk, brutāla noslepkavošana, kurš, aizmetis projām ieročus, lūdz saudzēt viņa dzīvību, un divpadsmit gūstekņu nokaušana Patrokla bēru svinībās), bet it īpaši Hektora līķa apgānīšana ir atbaidoša un izraisa pat dzejnieka nosodījumu. Mirstošajam Hektoram Ahillejs saka:

«Ja vien es klausītu sirdij, tad gabalos saplēstu tevi,

Jēlu es aprītu tevi par visām man atnestām likstām!»

(XXII, 340.—347.)

Reizē ar to Ahillejs var būt maigs un atsaucīgs. Tāds viņš ir ne vien pret Patroklu, bet arī pret savu kādreizējo audzinātāju — sirmgalvi Foinīku, kas kopā ar citiem ahajiešiem ierodas pie viņa, lai to pierunātu atkal piedalīties cīņās, un it īpaši pret Priamu, kas panāk dēla līķa izdošanu, pieminot sarunā ar Ahilleju tā sirmo tēvu Pēlēju. Zīmīga psiholoģiska detaļa te ir Ahilleja rīkojums rūpīgi apkopt Hektora līķi pirms tā izdošanas tēvam, lai tas, redzot apgānīto līķi, sāpēs nesašustu un ar to no jauna neizraisītu Ahilleja dusmas — tā Ahillejs vēl pretēji dievu gribai varētu sirmgalvi nogalināt!

Afekta brīžos Ahillejs viegli raud. Viņš raud aizvainojumā par Brīsēidas atņemšanu, griežoties pēc palīdzības pie mātes, raud izmisīgajās sāpēs par zaudēto draugu, raud sarunā ar Priamu, atceroties savu tēvu.

Страница 1 из 140

Назад1 2…140 Далее