Princis Henrijs. Tavas smadzenes jau aptaukojušās, tu pārāk daudz iebaudi veca vīna, vakariņās ēd tik negausīgi, ka pogas jāpāršuj svabadāk, un pēcpusdienās valsties uz soliem. Tu jau vairs nejēdz, kā pajautāt taisni to, ko gribi zināt. Velns lai parauj! Kāda tev daļa par laiku? Ja stundas būtu vīna glāzes, minūtes — cepti ungurēti gaiļi un pulksteņu tikšķi — savedēju mēļošana, un ja pulksteņu rādītāji tev pateiktu ceļu uz prieka mājām, un ja pati saule būtu kaislīga skuķe ugunīgi sarkanā zīdā, tad vēl varētu saprast tavu interesi par laiku.

Falstals. Tu trāpīji, Hel. Jo mēs, maku aplasītāji, dzīvojam pēc mēness un Greizajiem Ratiem, nevis pēc Fēba, šī «maldu bruņinieka smalkā». Un es lūdzu tevi, mīļo palaidnīt, kad tu būsi karalis, lai dievs sarga tavu svētcienību — majestāti, es gribēju teikt, jo svētums tev nepiemīt nemaz.

Piincis Henrijs. Ko? Nemaz?

Falstafs. Nē, tiešām ne! Ne tik daudz kā pātariem pirms brokastīm!

Princis Henrijs. Nu, un tālāk? Klāj vaļā! Bez aplinkiem!

Falstals. Nu labi, draiskuli! Kad nāksi karaļa godā, neļauj mūs, nakts bruņiniekus, saukāt par dienaszagļiem. Lai mūs dēvē par Diānas mežziņiem, par tumsas kavalieriem, par mēness lutekļiem, un pavēli ļaudīm runāt, ka esam uzvedīgi cilvēki, jo pār mums, tāpat kā pār jūru, valda cildenā un šķīstā kundze Lūna, kuras aizgādībā zogam.

Princis Henrijs. Labi teikts, un tā patiešām arī ir! Tā kā esam mēnesnīcas bruņinieki, mūsu laimei, tāpat kā jūrai, ir savs uzplūdums un atplūdums. Tā, piemēram, pirmdienas naktī mums uzplūst maks ar zeltu, bet otrdienas rītā viss zelts jau aizplūdis, iegūts ar uzkliedzienu «Atdod!» un izdots ar saucienu «Padod!». Dažreiz kopā ar atplūdiem tu novelies līdz trepju apakšējam pakāpienam un tūlīt pēc tam tik augsts paisums, ka tu jau pašā virsotnē … pie karātavām.

Falstafs. Tas tiesa, zēn! … Nu bet saki — vai krodziniece nav saldīgs radījums?

Princis Henrijs. Jā, manas pils jokdari, kā Hiblas medus. Bet, kad tu vēršādas vamzī staigāsi aiz restēm, vai tad nebūs saldi?

Falstafs. Nu, nu, trakgalvi! Tev atkal stiķi prātā? Pie joda! Kads man sakars ar vēršādas vamžiem?

Princis Henrijs. Un kāds sakars man ar krodzinieci?

Falstals. Tu esi maksajis tai lēsi un diezgan bieži.

Princis Henrijs. Vai kādreiz esmu uzaicinājis tevi samaksāt savu dalu?

Falstafs. Nē. Patiesības labā jāteic, ka par visu šeit maksāji tu.

Princis Henrijs. Jā, un citur tāpat, kamēr vien man monētas turējās, un, kad biju sauss, izmantoju savu kredītu.

Falstafs. Un to tu izmantoji tā, ka visiem bija skaidrs: tu esi pilntiesīgs troņa mantinieks. Bet saki man, pa- laidnīt, — vai Anglijā būs vēl karātavas, kad tu būsi karalis? Vai tiešām tā vecā āksta — likuma rūsas saēstie žokļi vēl arvien grābs ciet drošsirdīgos? Kad tu būsi noteicējs, zagļus gan nestiep pie karātavām!

Princis Henrijs. Nē, to darīsi tu.

Falstafs. Es? Lieliski! Būšu varens tiesas spriedējs.

Princis Henrijs. Nupat jau spriedi aplam. Es gribēju teikt, ka tu kārsi zagļus un kļūsi par varenu kārēju.

Falstafs. Labi, Hel, lai nu tā būtu! Tas man varbūt pat piederas, katrā ziņā labāk nekā nīkuļot tiesā, to es tev saku.

Princis Henrijs. Nu, bet greznu mundieri gan tu kāro, vai ne?

Falstafs. Jā, mundieris, protams, jādabū, bet galu galā bendem taču nekad nav apģērba trūkums. Parauj jods! Šodien esmu tik īdzīgs kā vecs runcis vai dīdāms lācis.

Princis Henrijs. Vai kā vecs lauva, kā mīlnieka gaudu stabule.

Falstafs. Vai arī kā Linkolnšīras dūdas.

Princis Henrijs. Un ko tu teiksi, ja es tevi salīdzināšu ar zaķi? Vai ar skumīgi pūstošo, drūmo Mūras grāvi?

Falstafs. Tev ir visnejēdzīgākās līdzības pasaulē, tu tiešām esi niķu pilns prātvēders, mans mīļais princi! Bet nu pietiek mani kaitināt. Kaut dieviņš norādītu, kur var iepirkt vairumā labo slavu! Nesen kāds vecs galma padomnieks tevis dēļ mani bāra uz ielas. Viņš pļāpāja bezgala prātīgi, un, kaut arī kulstīja mēli tik gudri un turklāt vēl uz ielas, es tikpat nelikos ne zinis.

Princis Henrijs. Pareizi darīji, jo stāv rakstīts: gudrība brēc ielās, bet neviens to neuzklausa.

Falstafs. Tev arvien uz mēles šādas sasodītas izrunas, pat svēto tu esi spējīgs novest uz neceļiem. Arī mani tu daudzos grēkos ievilki, zēniņ! Lai dievs tev piedod! Pirms tevi pazinu, biju gluži nevainīgs. Toties jāatzīstas, ka tagad neesmu daudz labāks par pēdējo bezdievi. Šāda dzīve jāatmet, un es to darīšu. Ja ne, sauc mani par nelieti, jo man negribas kaut kāda karaļdēliņa dēļ braukt uz pekli.

Princis Henrijs. Kur mēs varētu pakampt kādu maku?

Falstafs. Vienalga kur, esmu ar mieru. Sauc mani par nelgu, ja es to nenočiepšu, un zobo mani kaut no panckām laukā!

Princis Henrijs. Te nu bija! Tagad redzu gan, kā tu gribi laboties: no lūgšanām uz maku zagšanu!

Falstafs. Ko darīt, Hel! Tāds nu reiz ir mans amats! Un savā amatā strādāt nav nekāds grēks.

Ienāk Poinss.

Re, tur nāk Poinss! Nu dzirdēsim, vai Gedshils visu nokārtojis. Ja cilvēkus atalgotu pēc nopelniem, kurš kakts peklē tad būtu viņam pietiekami sakarsēts? Viņš ir vislielākais blēdis, kāds jebkad uz lielceļa godīgam cilvēkam uzsaucis: «Stāt!»

Princis Henrijs. Labrīt, Ned!

Poinss. Labrīt, mīļo Hel! Nu, ko saka Sirdsapziņas kundze? Ko dara sers Džons Saldvīns? Pastāsti, Džek, — kā tu ar velnu vienojies par savu dvēseli, ko tu viņam pārdevi Lielajā piektdienā par glāzi madeiras un aukstu gaiļa stilbu?

Princis Henrijs. Velns savu tiesu dabūs, jo sers Džons mēdz turēt vārdu. Viņš arvien rīkojas pēc parunas: dod velnam, kas velnam pienākas.

Poinss. Tu topi pazudināts, tāpēc ka turi velnam doto vārdu.

Princis Henrijs. Citādi velns viņu pazudinās par vārda laušanu.

Poinss. Uzklausiet, zēni! Rīt četros no rīta jābūt pie Ged- shila! Svētceļnieki dodas uz Kenterberiju ar bagātām dāvanām, un tirgoņi ar pilniem makiem jāj uz Londonu. Maskas visiem sagādātas, zirgi ir jums pašiem. Gedshils guļ šonakt Ročestrā. Rītvakaram pasūtīju jau vakariņas Istčīpā. Tas ir norunāts. Ja nāksiet līdzi, es pildīšu jūsu makus ar kronām, ja ne, — ejiet kārties!

Falstafs. Vai dzirdi, Edvard: ja es palieku mājās un nepiedalos, tad es visus dalībniekus pakāršu.

Poinss. Vai tad tu nāksi vai ne? Gaļas blāķis tāds!

Falstafs. Hel, un kā tu?

Princis Henrijs. Es lai ietu laupīt un zagt? No dieva puses, nemūžam!

Falstafs. Nav tevī ne krietnības, ne vīrestības, ne īstas sajēgas par draudzību. Pat karaliskas asinis tev nav, ja trūkst dūšas pagrābt dažas kronas.

Princis Henrijs. Nu labi, vienu reizi mūžā jau var būt arī par trakgalvi.

Falstafs. Prātīga runa.

Princis Henrijs. Nē, lai nu ka, labak tomēr palikšu mājās.

Falstafs. Goda vārds! Es kļūšu par valsts nodevēju, kad tu būsi karalis.

Princis Henrijs. Manis pēc.

Poinss. Ser Džon, lūdzu, atstāj mūs divatā, es viņam pasacīšu ko tādu, ka viņš tūdaļ nāks līdz.

Страница 2 из 45